Vijolniece Kristīne Balanas: Esmu jutusies nevērtīga, pazemota, iebiedēta
Vijolniece Kristīne Balanas ir kā spītīgs asns, kas lēnām un pacietīgi augot spēj pārvarēt pat asfalta pretestību. Ar sīkstu neatlaidību viņa ir sasniegusi mūzikā apbrīnojamu virtuozitāti un šobrīd koncertē uz nozīmīgākajām pasaules skatuvēm. Kā vecākā viņa ceļu mūzikā ir rādījusi arī māsai Margaritai un brālim Robertam. Sastapusies ar skaudru pieredzi un ilgstošām grūtībām, Kristīne nav zaudējusi ne nieka optimisma un cilvēcības. Tik plašu sirdi negadās sastapt bieži.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
– Kristīn, tuvākajā laikā tev paredzēti koncerti Vācijā, Slovākijā, Norvēģijā un Japānā. Tomēr maija beigās piestāsi arī Rīgā, Olā, jūlijā – Īles baznīcā un Jūrmalas koncertzālē.
– Mans darbs prasa lielu ceļošanu, bet vienmēr esmu priecīga uzstāties mājās. Tuvākie koncerti būs Olā, kur atskaņošu Baha sonātes – izcilus skaņdarbus vijolei. Tie būs kā introverti ceļojumi, satikšanās pašam ar sevi.
Es viena desmit gadu vecumā pārcēlos uz galvaspilsētu.
– Ko tu pati šobrīd meklē mūzikā?
– Arvien lielāku dziļumu. Kad mani nodarbina kādi jautājumi, kad piedzīvoju sarežģījumus, mūzika man ne tikai ļauj izpaust emocijas, bet arī rada izjūtu, ka komponists mani saprot. Atskaņoju vai klausos skaņdarbu brīdī, kad ir salauzta sirds, un empātiski savienojos ar autoru.
Agrāk, kad instrumentu vēl nebiju tik labi apguvusi, man šķita, ka pati svarīgākā ir virtuozitāte, un daļēji tā ir taisnība – ja nav tehnikas, skaņdarba skaistumu nevar izpaust pilnā mērā, tomēr tagad redzu, ka ne mazāk būtiska ir spēja spēlēt arī emocionāli. Nereti skatos notīs, un man šķiet, ka tās runā ar mani. Izklausās dīvaini, vai ne? Tas ir interesants process. Arvien mācos, ik rītu vingrinos.
