Teologa Jura Rubeņa dēls Georgs: Šodienas sabiedrība virzās tēlainā garīguma virzienā

Mūsdienās cilvēki arvien biežāk meklē garīgumu ārpus tradicionālajiem dievnamiem. Jaunākie dati par Ziemeļu puslodes valstīm liecina, ka turpina pieaugt to cilvēku skaits, kuri tic dvēselei un savam Dievam kā iekšējam spēkam vai kaut kam, kas ir lielāks par mani pašu. Tas ilustrē pāreju no kopīgas, formālas reliģijas prakses uz personiskāku, elastīgāku garīgumu.

Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (Matīss Markovskis)

Georgs Rubenis, kontemplācijas skolotājs

Savā ziņā šim fenomenam atbilst populārs teiciens esmu garīgs, bet ne reliģiozs, kas apraksta daudzas mūsdienu paaudzes, – cilvēki vēlas saikni ar garīgo pasauli ārpus baznīcu institūciju rāmjiem. Tomēr šādā brīvības tirgū var izzust skaidra morāles un kopības sajūta. Gribot vai negribot nākas jautāt – kā šo jauno brīvību iekļaut sabiedrībā tā, lai tā būtu jēgpilna un saliedējoša, nevis sabiedrību un kopienas šķeļoša?

Garīgo piedāvājumu grozs

Nekad agrāk cilvēkam nav bijusi tik liela brīvība veidot savas attiecības ar jēgu, ar praksi un ar ticību. Un tomēr – varbūt nekad agrāk šis ceļš nav bijis tik kluss. Baznīcu durvis joprojām ir atvērtas, bet daudzi vairs pa tām neiet. Tā vietā viņi meklē. Viņi meklē sevī, pa savu ceļu, ikdienas dzīves ritmā, klusās sarunās ar es. Svētums vairs nav tikai katedrālēs vai svētku dienās – tas parādās telefonos, mežos, pie brokastu galda.

Eiropas valstīs, kur baznīcas loma kļūst vājāka, cilvēki nereti sāk eksperimentēt ar dažādiem garīguma veidiem, nevis vienkārši kļūst par dedzīgiem ateistiem.