Režisors Staņislavs Tokalovs: Visi traumatiskie notikumi manā dzīvē sākas ar tēva aiziešanu

Tā ir tāda traka diena, un mūsu saruna šūpojas mata galā, jo septiņos no rīta Staņislavs pēc diennakti ilgām vēdersāpēm aizrauts uz slimnīcu. Tomēr no slimnīcas viņu palaiž mājās, un saruna notiek. Rodas sajūta, ka Staņislavs sevi īpaši nesaudzē. «Es redzu, no kā man ir bail, un eju uz turieni, jo tā, visticamāk, ir vieta, kura jāizpēta visvairāk,» tā viņš saka par savām filmām un dzīves pieredzēm. Krievu izcelsmes latvietis – tā Staņislavs sevi izjūt.

– Seriālu Padomju džinsi, kuru uzņēmāt kopā ar režisoru Juri Kursieti, skatītāji vēl nav pat redzējuši, bet tam jau ir 12 nominācijas Lielajam Kristapam. Tas ir stāsts par septiņdesmito gadu beigām, laiku, kad vēl nebijāt piedzimis. Kā jūs vispār nonācāt pie tādas tēmas?
– Tas ir interesants stāsts. 2012. gadā kāds producents no Maskavas man palūdza izpētīt tematu par cehovikiem – tie bija cilvēki, kas padomju gados, izmantojot valsts īpašumu, paši kaut ko ražoja un tirgoja. Es sāku pētīt un atradu daudz kā cita interesanta – kā olimpietes dopingam izmantoja grūtniecību un pēc tam taisīja abortu, kā cilvēki pašbūvētās laivās mēģināja bēgt un pēc noķeršanas nonāca psihiatriskajā slimnīcā, kā psihiatriskās slimnīcas izmantoja kā sodīšanas mehānismu. To visu es saliku aprakstā. Tad man piezvanīja Maskavas producents: «Stas, ko tu tur sarakstīji! Partijas politika tagad ir citāda! Padomju laiki tiek uzskatīti par labiem!» Es varēju pārrakstīt, un tā būtu diezgan liela nauda,