Rakstniece Dace Judina un komponists Artūrs Nīmanis. Mīlas stāsts ar ķiplociņiem

– Kā jums klājas šajā laikā un šajā pasaulē?

Arturs: Nu jau labi, bet decembri varam gandrīz izsvītrot no dzīves.   

Dace: Decembra sākumā, kad no saviem laukiem beidzot aizbraucām uz Rīgu, uz teijāteri, kāds mūs ap­klepoja, apšķaudīja, un mums visu decembri nācās izklaidēties ar zāļu tējām. Tā i divus koncertizbraukumus pārcēlām, i vienas grāmatas izdošanu pārbīdījām. Bet nu ir labi, gatavojam uz druku grāmatu, pēc tam brauksim koncertbraucienā, tad palaidīsim uz druku otru grāmatu, atkal brauksim koncertbraucienā un tad jau būs jāsāk domāt par detektīves Annas Elizabetes 20. jubileju. 

Arturs ir diezgan zobains, es arī neesmu nekāda rozīne.

– Saskaitīju, ka jums iznākušas gandrīz 40 grāmatas, kas bijušas grāmatnīcu un bibliotēku lasītāko grāmatu topos.

Dace: Mana pirmā grāmata tapa no 1993. līdz 2008. gadam. Vēlāk ritenis iegriezās. Mans un Artura pirmais kopdarbs – dzejas un eseju krājums – iznāca 2015. gada vasarā.

Arturs: Saki jau nu, kā bija… Pirms iepazīšanās ar mani Dacei iznāca pa grāmatai gadā. Lēni un prātīgi. Kad sapazināmies, viņa kļuva neprātīga, nu jau top četras piecas grāmatas gadā. Es viņu ļoti negatīvi iespaidoju – viņa dusmas izlādē uz literārajiem personāžiem.