Normunds Sējējs: Par attiecībām ar vecākiem domāju – vajadzēja man toreiz darīt citādi…
«Esmu pateicīgs, ka hokejs mani savāca un noturēja pie veselā saprāta, citādi diezin kur dzīve būtu aizvedusi. Bieži izskatās, ka citur ir vieglāk un skaistāk…» Hokeja čempionāta noskaņās – saruna ar bijušo hokejistu un treneri Normundu Sējēju.
Foto: Matīss Markovskis
– Pat bez jautāšanas skaidrs, ka tu, hokejists un divu hokejistu tēvs, skaties pasaules čempionātu hokejā.
– Protams! Mani puikas Nils un Nauris, kas pārstāv Šveices līgas komandas, pašlaik ir mājās, skatāmies kopā.
– Nauris pērn bija iekļauts Latvijas izlasē, Nils – nē. Šogad neizskanēja neviens Sējēja juniora vārds.
– Nils ir uzbrucējs, tiem ir lielāka konkurence. Arī Šveicē viņš cīnās, cīnās, bet nevar izsisties uz augšu. Ļoti daudz ko izšķir arī veiksme. Jācīnās tālāk, vēl jau jauns.
Tinot dzīvi atpakaļ, par attiecībām ar vecākiem domāju – vajadzēja man toreiz darīt citādi…
Nauris ir aizsargs, pagājušajā gadā bija Latvijas izlasē. Pārbaudes spēlē ar Poliju viņu iegrūda bortā, Nauris salauza kāju – ar to viss beidzās. Tam sekoja traks gads. Atveseļojās no kājas lūzuma, sāka trenēties, viss bija labi. Puikas vasarā savāca savus ārzemēs spēlējošos draugus, vadīju viņiem hokeja treniņus, lai sagatavotos sezonai. Čoms netīšām trāpīja Naurim ar nūju pa seju, un… abi priekšzobi izsisti. Nu traki! It kā jau nekas, daudziem hokejistiem nav īsto zobu, bet šitā – treniņā, manā acu priekšā! Tad Cīrihē, braucot uz pirmo spēli, cieta avārijā – mašīnas aizmugurē pie luksofora sarkanās gaismas viņa mašīnā ietriecās cits auto.
