«Nejūtos un negribu justies kā vīrietis.» Ilmārs Šlāpins par šķiršanos, naudu un vecumu

Nupat «Dirty Deal Teatro» pirmizrādi piedzīvoja iestudējums «Vecajo kults», kam Ilmārs rakstījis «psalmus un stilizētus tekstus, kas pielūdz un slavina vecumu». Viņam ir piecdesmit seši gadi. «Ik pa laikam, kad kāds nomirst, konstatēju: lūk, arī viņu esmu pārdzīvojis. Šobrīd esmu vecāks par Hardiju Lediņu, kad viņš nomira, un virkni cilvēku, par kuriem, kopā esot, domāju – vecāks par mani, galīgi sevi nodzīvojis. Tagad nejūtos tik vecs, cik veci tolaik man likās viņi.»

– Biju iedomājusies, ka esat izaudzis Rīgas centrā, bet, izrādās, nav tiesa, skolā esat gājis Tetelē. Pat nezināju tādu vietu!

– Līdz divpadsmit gadu vecumam dzīvoju ciematā Sarkanais māls netālu no Jelgavas, pēc tam pārcēlāmies uz pilsētu. Ciematā bija ķieģeļu rūpnīca, kur no citām padomju republikām bija atvesti strādnieki, bet blakus atradās ciemats Progress. Tā bija ļoti krieviska vide – gāju krievu bērnudārzā, Teteles pamatskolā bija trīs krievu plūsmas klases un viena latviešu, tajā mācījās astoņi bērni. 

Bija šoks, kad sapratu – esmu piecdesmitgadīgs večuks, kas tiek izlikts uz ielas. Līdz pensijai vēl laiks – ko man tagad darīt?

– Kā cilvēks, kurš izaug ciematā Sarkanais māls, nolemj studēt filozofiju?

– Ciematā bija bibliotēka, un latviešu lasītāji mēs tur bijām tikai trīs. Reizi nedēļā gāju uz bibliotēku, vienmēr mājās nesdams maksimālo atļauto grāmatu daudzumu – desmit. Apzinājos savu iespēju robežas un to, ka ne vienmēr grāmata jāizlasa.