Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
«Man viņš ir tas pats vīrs, kas bija pirms tam.» Iespējams, vienīgā pāra intervija ar Gunitu un Viesturu Kleinbergiem
«Mums abiem ir bijusi doma šķirties, bet, par laimi, katram citā laikā,» saka psiholoģe Gunita Kleinberga, Rīgas mēra Viestura Kleinberga sieva. Šī ir viņu pirmā pāra intervija, kas, iespējams, paliks arī vienīgā, jo Gunita no personīgās dzīves publiskošanas cenšas maksimāli izvairīties.
Foto: Andrejs Nikiforovs. Stils: Laila Trilopa
Gunita: – Nolikšu malā datoru. Rakstu pieteikumu psiholoģijas studiju doktorantūrai.
Viesturs: – Esam ilgi kopā, bet, cik atceros, Gunita tikai divus gadus nav studējusi. Ja viņai neizdosies šogad, noteikti mēģinās nākamgad.
Gunita: – Beidzot esmu nonākusi līdz tēmai, ko patiešām gribu izpētīt, – parādīt, cik ļoti atšķiras uzmanības deficīta sindroms un hiperaktivitāte jeb UDHS zēniem un meitenēm. Visiem trim mūsu bērniem ir UDHS, un arī man pašai diagnosticēts gan UDHS, gan disleksija. Cik daudz pārmetumu saņēmu skolas laikā! Slinka, neuzmanīga, pavirša, nespēj nosēdēt mierā, kavē stundas. Tolaik UDHS nosaukuma un diagnozes nebija.
Tas nozīmē, ka jūsmājās ir četri cilvēki ar UDHS?
Viesturs: – Kad precējāmies, Gunitas kolēģes sacīja: baigi forši, ka jūs satikāties, jo tu, Viestur, esi tāds, kas ar Gunitu varētu tikt galā. Viņas kļūdījās: es neesmu varējis tikt galā. Ir labs teiciens, ka ugunīgu zirgu vieglos ratos nejūdz. Ar Gunitu tiešām nav vienkārši – emocijas sit augstu vilni gan bērniem, gan viņai, bet arī es esmu diezgan emocionāls. Visi izkašķējamies un tad atkal samīļojamies.
Gunitu savulaik pamanīju tieši tāpēc, ka viņā bija un ir kaut kas citāds. Mūsu iepazīšanās sākās ar pārpratumu. Strādājām vienā ēkā: Gunita – Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, es – Bērnu un ģimenes lietu ministrijā. Biju viņu pamanījis.
Neesmu sociālajos tīklos, nemēģinu speciāli meklēt, kas rakstīts komentāros, bet vienlaikus atzīstu – ja par Viesturu runā melus vai ko sliktu, nepatīkami ir arī man.
Gunita: – Atceros kādu nejaušu satikšanos kāpnēs. Tajā mirklī it kā tikai garāmejot piedzīvoju ļoti dīvainu sajūtu: pēkšņu pārliecību, ka Viesturs ir cilvēks, no kura gribu bērnus. Man bija 24 gadi, bioloģiskais pulkstenis vēl netikšķēja nemaz tik skaļi, bet šajā apjausmā bija kaut kas tāds, ko pirms tam nebiju piedzīvojusi ne ar vienu citu vīrieti. Visticamāk, zemapziņas instinkts, ko nevar ne kontrolēt, ne izteikt vārdos.
