Mācītāja Mārtiņa Burkes-Burkevica mīlestības ceļš: Mājās esmu maz, un sievai nav viegli

Pirms diviem gadiem 24. februārī krievu tanki šķērsoja miermīlīgās Ukrainas robežu un sākās karš. Visu šo laiku reizi mēnesī Kuldīgas Svētās Annas baznīcas mācītājs, zemessargs un Zemessardzes kapelāns Mārtiņš Burke-Burkevics dodas uz Kijivu, lai valsts aizstāvjiem nogādātu cilvēku sarūpētās mantas. Šī ir jau 17. reize bīstamajā ceļā.
Kaija Zemberga
Foto: Matīss Markovskis

Vēlme palīdzēt nerūk

Ar mācītāju Mārtiņu Burki-Burkevicu tiekamies Kuldīgas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes namā. Kamīnā sprakst liesmas, uz galda atvērti Svētie raksti ar grāmatzīmi sarkanbaltsarkanās krāsās. Arī māla kafijas krūzei, kas rokās mācītājam, ap osu apsieta lente karoga krāsā, simbolizējot tās lietotāja patriotismu un mīlestību pret savu zemi. Mācītājs pirms dažām dienām atgriezies no kārtējā brauciena uz Kijivu, un mēs runājam par šo laiku, ģimeni, mīlestību, pieskaramies viņa personības dažādajām šķautnēm. Sarunas laikā Mārtiņam pasprūk pa kādam smagākam vārdam. Viņš saka – redzot to, kas notiek Ukrainā, trūkst cenzētu vārdu. Vairāk par vārdiem stāsta mācītāja darbi.

«Pirms diviem gadiem nakts no 23. un 24. februāri bija diezgan savdabīga,» Mārtiņš Burke-Burkevics atceras krievu iebrukumu Ukrainā. «Vēl pirms tam Rietumi runāja par krievu armijas koncentrēšanos pierobežā. Krievija atbildēja – viss ir mierīgi, bet Ukrainai bija jāpieņem lēmums. 23. februāris Krievijā ir Padomju armijas diena, tā saucamā vīriešu diena, un kopš kara pirmajām dienām mēs redzam, kā šie vīrieši sevi izpauž Ukrainā. Tām zvērībām man nav cenzētu vārdu… Tajā naktī es internetā klausījos Luhanskas radio un dzirdēju, kāds strāvojums tur valda. Okupēto teritoriju televīzijā demonstrēja sižetus par evakuāciju, kas tiek veikta no Doņeckas un Luhanskas apgabaliem uz Krieviju. Bija skaidrs, ka kaut kas notiks. 24. februāra rītā ziņās izlasīju, ka Ukrainas robeža ir pārieta… 

Sākumā uz Ukrainu vedu visu, ko varēja dabūt, tagad ir izkristalizējies pats nepieciešamākais.

Dažas dienas pēc Krievijas iebrukuma Kuldīgā notika stihisks koncerts atbalstam Ukrainai, mani lūdza to vadīt. Pirmās mašīnas ar ziedojumiem devās uz Poliju, tālāk uz Ukrainas pierobežu un atpakaļ veda ukraiņu bēgļus. No mana Zemessardzes bataljona zvanīja puikas, kas bija iesaistījušies palīdzības organizēšanā, un lūdza atļauju izmantot draudzes nama telpas ziedoto mantu novietošanai. Te bija tāds štābiņš, no kura mašīnas ar savāktajām lietām devās uz Ukrainu. Pirmās divas nedēļas palīdzēju koordinēt palīdzību, tobrīd dēlam Vilhelmam bija pusotra gada.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Par 4 nedēļām
1 €
pirmie trīs maksājumi, pēc tam 3.99 €
Izmēģini
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā
Populārākā izvēle
Par pirmo gadu
24.49 €
pēc tam 34.99 €
Abonē
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Raksta abonements
5 €
Derīgs 28 dienas
Abonē
plus
Pieeja vienam rakstam
plus
Santa+ vide bez reklāmām
plus
Pieeja rakstam jebkurā ierīcē
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē