Imants Lancmanis: Latviešiem vajag vairāk fatālisma, asuma, trakuma

Žurnāla «Klubs» novembra numurā Imants Lancmanis dalās personīgās atklāsmēs par Latviju, latviešiem, valstiskumu un patriotismu. Viņam pašam nevajag ārējus apliecinājumus savam patriotismam: «Sarkanbaltsarkano lentīti piespraužu tikai atsevišķos gadījumos. Nemaršēju ielās. Vārdi Es mīlu Latviju! man šķiet bezgaumīgi. Man Latvija nozīmē dvēseliski harmonisku vidi, ļoti agri to sapratu. Katru dienu priecājos par mākoņiem, horizontu, kokiem, puķēm… Tas ir daudz vairāk.»

Apzinos, cik simboliska ir Valstiskuma balva

No vienas puses – pjedestāli man nav tik svarīgi, darbojos paša priekam, nedomājot, vai kāds to vērtēs. Bet, kad manu darbu uzskata par nozīmīgu un seko atzinība, ir dubults prieks. Saņemot ordeni – tā ir kā atskaņa no kāda cēla principa, no senas tradīcijas, kas cildina dzīves upurēšanu augstam mērķim. To izjūtu kā kaut ko lielu, cēlu, kas mani it kā ieceļ citā, kā senāk teiktu – bruņinieku kārtā. Dažkārt pēc lieliem publiskiem pasākumiem nākamajā dienā manī ir tāds kā smagums, pat šķiet – varbūt uzmesta kāda skaudīga acs… Šoreiz bija gaiši – tik daudz cilvēku labvēlības, sirsnības! Tas, pēc kā ļoti ilgojos, jo visu mūžu esmu pavadījis… Negribu teikt naivā iedomā, ka pasaule ir skaista un cilvēki ir jauki, bet maksimāli esmu centies to ievērot. Ja ir pretēji, man kļūst skumji. Bet šoreiz tiešām plūda patiesā sirsnība, kas Valstiskuma balvu padara vēl nozīmīgāku. 

Katram latvietim jau sen vajadzēja uzņemties šefību pār vienu krievu un sākt ar paša kaimiņu.

Tādos brīžos uzplaiksna arī atziņas par valsti un nācijas nākotni. Relatīvi tik labi, cik tagad, latvieši nekad nav dzīvojuši – ja aplūkojam sakarību ar algām un to, ko var atļauties, un redzot automašīnu straumes Rīgas ielās… Mīļajos Ulmaņa laikos, kad nacionālais pacēlums turējās augsts, valstij bija jānomirst jau 20 gadu vecumā, un tāda labklājība nevarēja tikt sasniegta.

Ja paskatās izbļāvienus interneta portālos un nežēlīgo partiju cīņu, dominē pesimistiskas notis