«Jau sen neuztraucos, ko citi nodomās.» Uzņēmējas Rutas Dziļumas mīlestības stāsts, par kuru var uzņemt filmu
Rutas Dziļumas vadītais higiēnas preču uzņēmums TZMO Latvija 25 gados ir piedzīvojis tikai izaugsmi – tāpēc vien būtu vērts tā valdes locekli aicināt uz sarunu. Taču viņa ir ne tikai veiksmīga vadītāja, bet arī sieviete ar kino cienīgu stāstu, kas šobrīd ļauj justies laimīgai kopā ar 27 gadus jaunāku mīļoto vīrieti. «Jau sen neuztraucos, ko citi nodomās,» Ruta saka. Nekas no gaisa gan viņai nav nokritis.
Foto: Lauma Kalniņa. Stils – Agija Vismane. Grims un matu sakārtojums – Jūlija Zolberga
Sākumā domāju, ka drīzāk runāsim, kā būt veiksmīgai vadītājai, taču saruna vairāk ievirzījās par to, kā mēs izdarām savas izvēles un kurp tās aizved. Starp citu, kad Rutai Dziļumai, jaunajai māmiņai ar ekonomistes izglītību, taču bez pieredzes savā profesijā, piedāvāja kļūt par jauna uzņēmuma direktori, viņai lēmums bija jāpieņem 15 minūšu laikā. Un viņa savu izvēli izdarīja. TZMO Latvija ir meitas uzņēmums starptautiskam Polijas daudzmiljonu uzņēmumam, kas nodarbojas ar higiēnas, kosmētikas un medicīnas preču un ierīču ražošanu un tirdzniecību, pazīstamākie zīmoli pie mums ir: Bella, Happy, SENI. Ruta ir arī Latvijas Tautas sporta asociācijas valdes priekšsēdētāja, kaut atzīst, ka pati ar sportu veselības dēļ ir uz jūs, – kā reiz vieglatlētikas treniņā pirmajā skriešanas aplī noģība, tā viss. Taču sakārtot tautas sporta nozari – tas ir vēl viens viņas izaicinājums.
Kā vadītāja Ruta vienmēr ir bijusi biznesa paraugs – arī tad, kad privātajā dzīvē bedres bijušas tādas, ka meitas nākušas klausīties, vai mamma vēl elpo. Taču darbā par to neviens pat nav nojautis. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Ruta piekrita runāt tik atklāti, – lai parādītu un iedrošinātu arī citas, ka ar visu var tikt galā un arī tās izvēles, kas varbūt likušās nepareizas, finālā ļauj notikt kaut kam labam.
Taču vispār mūsu saruna sākas pavisam negaidīti – par Rutas vecumu. Kad viņa saka – pases cipari rāda, ka manai sarunu biedrei ar ļoti dzīvīgajām, zilpelēkajām acīm, viegli mirdzošajām ēnām un izcilu ādas turgoru ir sešdesmit, man neticas.
Jā, man ir sešdesmit gadi. Maijā būs sešdesmit viens.
Ko lai saku – nav man kādu īpašu skaistumkopšanas paņēmienu vai rituālu, Kleopatras vannās nemazgājos. Iespējams, bišķīt paveicies ar tēva gēniem. Taču man svarīgi, kā es pati ar sevi jūtos. Protams, manā vecumā ir visādas kaites: galva pasāp, asinsspiediens uzkāpj, citreiz sirds sastreikojas. Tas ir normāli. Taču es vienmēr esmu aizdomājusies par to pozitīvo domu lietu – tiklīdz galvā ielaid negatīvas domas, pats sevi ietekmē, negatīvais tad arī atnāk.
Vēl viens spilgts piemērs, kā darbojas sevis ieprogrammēšana: tu pasaki – ar mani gan nekad nekas tāds nenotiks –, un nepaies ilgs laiks, kad tieši šādu izvēli pati arī izdarīsi.
No rīta uz darbu savācos – viss kārtībā, strādāju. Atnāku no darba – manis vairs nav. Meitas nāca istabā un skatījās, vai vēl elpoju.
Pieļauju, ka jums pašai ir konkrēti piemēri.
Jā, ir. Mans otrais vīrs. Es nāku no kārtīgas, inteliģentas ģimenes: mammīte bija daktere – Astrīda Freidenfelde, bērnu 4. poliklīnikas stomatoloģijas nodaļas vadītāja, zobārste, tētis – Latvijas Televīzijas vecākais inženieris Ilmārs Freidenfelds. Vecmāmiņa – mājsaimniece, visu mūžu kaucmindiete: vienmēr priekšautiņā, garšīgi ēdieni, cakas, rišas, sataupītas ulmaņlaiku krellītes. Vecaistēvs dziedājis Reitera korī. Vārdu sakot, laba, skaista bērnība. Un es nekad dzīvē nebiju saskārusies ar alkoholismu, vardarbību, dzeršanu, noziedzību. Tāpēc vienmēr domāju: kā tas notiek ar cilvēkiem? Kā viņi tur iekuļas? Man gan tā nekad nenotiks.
Un izrādījās, ka mans otrais vīrs ir noziedznieks.
