Latviskais fenšui. Goda kakts, tukšais kakts, āderes un puķu dārziņš

Ap vasaras saulgriežiem laukos beidzot ir laiks piesēst uz soliņa un padomāt arī par ēteriskākām lietām. Šoreiz par to, vai mums, latviešiem, ir kāda kopīga mācība, kā veidot un iekārtot dzīves telpu tā, lai ir ne tikai ērti, bet arī mierīgi un labi. Vai mums ir kaut kas līdzīgs – pat ja ne tik popsīgs – ķīniešu senajai praksei, kas palīdz cilvēkam harmoniski iekļauties apkārtējā vidē?

Kristīne Sēnele

25. jūnijs, 2022

Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva

Par latviešu senajām mājām un tradīcijām stāsta

MĀRTIŅŠ KUPLAIS, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājumu glabātājs,
JANĪNA KURSĪTE-PAKULE, valodniece un folkloras pētniece,
MĀRIS STINKULIS, vēsturnieks,
INGUS BAROVSKIS, folkloras un literatūras pētnieks.

Senajās lauku sētās ēku izvietojums bija labi izdomāts, loģisks un tajā pašā laikā vienkāršs.

Kad es, šo rindu autore, lūkoju pēc mājas, biju ataicinājusi būvinženieri. Viņš, caur un caur praktisks cilvēks, vienā brīdī painteresējās, kur plānoju ierīkot tualeti, jo zem kāpnēm, kur esot nama centrs jeb dvēsele, ķemertiņam nav īstā vieta. Vēl viņš stingri ieteica nomainīt saplēstās loga rūtis, jo māja ar cauriem logiem esot mirstoša māja.

Nezinu, no kurienes viņam šīs atziņas. Izklaušinot seno tradīciju zinātājus, tādas nedzirdēju, toties saklausīju daudz cita, ko ielāgot varētu būt vērtīgi. Tiesa (ak, tu vilšanās), par mājas iekārtojumu mūsu senči vairāk domāja praktiskā minimuma robežās. Lielāko vērību un rūpību tie veltīja mājas vietas izvēlei, tās būvniecībai un ārtelpas plānošanai. Un, lai arī šis apkopojums, protams, neaptver nedz visas dzīves telpas iekārtošanas jomas, nedz to dažādību atkarībā no novadiem, svarīgākais likums – dzīvot saskaņā ar saules ritmu un atbilstoši debespusēm –, šķiet, bija universāls. Kāpēc gan pie tik vienkārša latviskā fenšui arī nepalikt?