Foto: Padomju Latvijas intelektuāļi un viņu romantiskie lauku īpašumi

Nomaļas un pamestas lauku mājas bija padomju hipiju komūnu sapnis, sākumā ar lielu aizrautību īstenots, beigās diemžēl sapnī arī palika.

Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados radoši ļaudis šos šķūņus, rijas, klētis, saimnieku mājas meklēja un spītīgi glāba, lai uzburtu tur savu oāzi, kur iemukt un palikt, lai piepildītu ar jaunu, krāšņu dzīvi – autentiskām lādēm, bufetēm, lina palagiem un restaurētiem vecajiem ābolu pagrabiem. Tā bija vēlme aizbēgt no pilsētas neirozēm, no padomiskā standarta ar hruščovkām, līvānenēm un dermatīna tapsējumiem. Pazust no visiem, bez telefona ar velosipēda tūrēm pa aizaugušām takām līdz veikalam un pastam… Tā bija atskatīšanās vērtībās un ilgas ieelpot īstumu – atnākt pa baltu lielceļu, izbrist caur aizaugušu piebraucamo stigu, atirties ar laivu… Jebkur. Vispirms, protams, gleznainajā Piebalgas apkaimē vai piejūras zvejnieku būdiņās, kur dārzā nekas īsti neaug, pauguriņi, smilgas, baraviku vietas un lapsa nāk skatīties logā. Un kļūst labi. Sliktais pazūd. Spēka un mīlestības vieta.