Ceļvedis, kā noteikt bēniņos atrasto senlietu vērtību
Ārā metamu krāmu kalns vai tomēr potenciāli vērtīgu mantu krāvums – tā droši vien ir daudzu vecu māju īpašnieku dilemma, kad tie nonāk līdz bēniņu un šķūnīšu kārtošanai. Te galvenais nesteigt izmest visu un uzreiz.
Foto: Shutterstock
Konsultē
DZINTRA ROMANOVSKA,
Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja,
JĀNIS ŠABANOVS,
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas galvenais krājuma glabātājs,
ANITA MEINARTE,
muzeja direktora vietniece krājuma darbā.
Ļoti iespējams, ka kaktos un pažobelēs atradīsi gan ko paglabājamu, gan pārdodamu. Bet, kas zina, varbūt arī ļoti vērtīgu vēstures liecību. Jābilst gan, ka priekšmetu vērtība ir nosacīts lielums: tirgū to nosaka vieni parametri, muzeju krājumos citi, un vēl jau katram atradējam pašam sava vērtības mēraukla.
Nereti stāsts par atrasto priekšmetu jeb tā biogrāfija ir tikpat vērtīga kā senā lieta.
Ja runājam par senām lietām (18., 19. gadsimts), tad te svarīgi atcerēties, ka šajā periodā lauku mājas iekārtojums ļoti atšķīrās no tā, ko varēja sastapt muižās un pilsētu namos. Zemnieki savu iedzīvi neiegādājās, bet to vai nu paši darināja, vai pēc viņu pasūtījuma to darīja vietējie amatnieki. Tāpēc tās pārsvarā būs unikālas lietas, kas pieejamas tikai vienā eksemplārā, un otru tādu pašu neatrast. Šis tad arī ir pirmais un nozīmīgākais parametrs, kas ņemams vērā, vērtējot savā lauku īpašumā atrastos senos sadzīves priekšmetus.
Tā laika perioda mēbeles nebūs tik precīzas un smalkas kā pilsētas meistaru darinājumi, taču, kā mēdz teikt Nacionālajā vēstures muzejā, tās būs perfekti šķības, pielāgotas konkrētajai mājai un zemnieka gaumei.
