Skarbais vecis ar maza zēna sāpēm. Kāpēc vīriešiem tik ļoti sāp atteikums

«Stereotipiski, bet diezgan daudziem puikām bērnībā ieaudzina, ka viņi nedrīkst būt ievainojami. Tad izaug vīrietis, kurš savu dzīvi būvējis tā, ka ir pēc iespējas neievainojamāks, un dara visu, lai nenonāktu pozīcijā, kurā tāds kļūtu. Attiecīgi ir ļoti savākts, korekts, pašpietiekams, lai uz citiem nav jāpaļaujas, brīžiem skarbs, neveido tuvas draudzības. 

Terapijas laikā parasti saprotam, ka aiz šī skarbuma patiesībā ir cilvēks, kurš bērnībā nav saņēmis tuvību, atbalstu, mīļumu, sapratni – visu, ko bērns vēlas, un šī ir kompensācija. Viņš izveidojis bruņas, lai ar šo bērnības pieredzi – atraidījumu un atstumtību – nekad vairs nesastaptos. Kad skarbais vecis pamazām sāk kļūt emocionāls, ievainojams, pašam tas nepatīk, lai gan patiesībā ir tieši otrādi: kopš viņš ļāvis sev izjust arvien lielāku izjūtu spektru – ne tikai dusmas, bet arī bailes, skumjas, kaunu, kā reiz ir kļuvis mazāk ievainojams un veiksmīgāk tiek ar sevi galā. Paradokss ir tāds, ka tieši tas rigidais tēls padara viņu ievainojamāku. Jo fleksiblāks cilvēks ir, jo labāk spēj atpazīt, kā jūtas, jo labāk saprot, ko darīt, kur var izpaust ­jūtas un kur nē.» 

Skaidro

Artūrs Miksons, 
ārsts psihoterapeits