Alkoholiķis domā, ka nenodzeras, mīļākā – ka kādu dienu viņu apprecēs. Es biju tā mīļākā

«Zini, kādēļ gribu par to runāt?» viņa atbild ar pretjautājumu, kad vaicāju, kādēļ piekritusi izstāstīt visu par savu mīļākās pieredzi. «Nesen kāda paziņa nolēma izvēlēties tādu pašu ceļu kā es – pilsētiņa maza, kaut cik jēdzīgu puišu arī maz, un tad pēkšņi viens uzrodas. Un viss ievirpinās tā, ka viņiem ir attiecības. Bet mājās viņam ir sieva un bērns. Kad izdzirdēju klasisko: sieva viņu nesaprot, kļuvuši par svešiem cilvēkiem, kas kopā vēl ir tikai bērna dēļ, guļ katrs savā istabā, – gribējās kliegt, jo… tā noteikti nav taisnība! Nepateicu neko. Sievieti, kas tic šīm pasakām, pārliecināt par pretējo, šķiet, ir neiespējami. Bet varbūt tomēr? Tāpēc nolēmu neklusēt un savu stāstu izstāstīt.»

Savā naivumā vai muļķībā biju iedomājusies – ja būšu rūpīga, mīloša, atbalstoša, viņš sapratīs, ka esmu labāka par to otru.

Es biju no tām, kas tic šādām pasakām. Un tic gadiem ilgi.  Kad satikāmies, man bija trīsdesmit divi gadi; kad izšķīrāmies – trīsdesmit astoņi. Viņš – pusgadu jaunāks. Iepazināmies klasiski – bārā. Tā bija viena no retajām reizēm, kad ar labāko draudzeni, kurai tolaik bija mazi bērni, bijām izgājušas izklaidēties – vakariņas un daži dzērieni. Pirms iešanas mājās vēl pēdējā pieturā – tolaik vienā no trendīgākajiem bāriem pilsētas centrā. Es viņu pamanīju uzreiz. Ne tāpēc, ka ļoti skaists, bet, lai aizietu līdz bāra letei, nācās iet viņam garām. Tā viņš tur sēdēja. Divatā ar draugu. Pēc tam ik pa laikam esmu iedomājusies – kādi būtu bijuši nākamie seši manas dzīves gadi, ja tovakar mēs uz šo bāru nebūtu aizgājušas. 

Sarkanas rozes un lēts virtulis