Spēlēju sievietes, kurām jāizdzīvo vīriešu pasaulē. Saruna ar kino ikonu Moniku Belluči

Bija gods viņu satikt šogad pēc debijas Ņujorkas Beacon Theatre teātrī Toma Volfa vienas sievietes izrādē Marija Kallasa: Vēstules un atmiņas.
Satriecošā dīva atveidoja leģendāro 20. gadsimta soprānu Mariju Kallasu. Projekts aizsācies 2019. gadā Parīzē kā lasījumu sērija. Kopš tā laika Monika Belluči savaldzinājusi auditoriju daudzos pasaules teātros – no Romas līdz Atēnām, no Londonas līdz Losandželosai, pasaulei parādot dziļu izpratni par Marijas Kallasas patieso stāstu.

– Monika, kā jūs iesaistījāties Marijas Kallasas dzīvesstāsta veidošanā?
– Viss sākās, kad režisors Toms Volfs 2017. gadā uzņēma skaistu dokumentālo filmu ar nosaukumu Maria by Callas: In Her Own Words. Režisors veica neticami plašu izpēti par Kallasas dzīvi, un, kad viņš saskārās ar šiem memuāriem, skaistajām vēstulēm, radās ideja izveidot teātra izrādi. Toms lūdza mani iesaistīties. Es nekad nebiju spēlējusi uz skatuves un sākumā biju noraizējusies, taču stāsts par Kallasu mani tik ļoti aizkustināja, ka nevarēju pateikt nē.

Ziniet, man jaunas meitenes bieži jautā, kā kļūt par aktrisi, bet nekad nezinu, ko teikt, jo tas ir kas ārkārtīgi grūti sasniedzams.

Viņas sievišķība mani iedvesmoja, jutu viņu tik tuvu savai sirdij. Lai gan mēs nākam no pilnīgi dažādām dzīvesvietām, patiešām jutu viņas sāpes, kuras bija paslēptas no sabiedrības acīm. Kallasa kopš bērnības tika pastāvīgi sāpināta, viņai bija jārisina sarežģītas mātes un meitas attiecības, kā arī bija konfliktējošas attiecības ar māsu un vīriešiem, kuros viņa iemīlējās.

Visi saka, ka skumjākā pieredze dzīvē bija viņas attiecības ar Aristoteli Onasi, bet es uzskatu, ka skumjākais bija tas, ka viņa bija bez ģimenes. Viņai nebija bērnu, un domāju, ka tās viņai bija lielākās bēdas.