Robots, kas aprēķina cenu, un detaļas pakomātā. Kā Kristaps Laipnieks maina metālapstrādi

Visi runā par startapiem un inovācijām. Bet vai rūpnīca mūsdienās ir moderns bizness?

Startaps ir ideja, kuras pamatā ne vienmēr ir kas reāls. Neviens normāls cilvēks nesāktu ar domu – veidošu rūpnīcu. Tas ir ļoti sarežģīti un finanšu ietilpīgi. Rūpnīca ir daudzu elementu kopums, kas ietver inovācijas, start-up mezglu. Tāpēc visiem, kuri izveidojuši rūpnīcu, – cepuri nost!

Latvijā tādu ir daudz?

Daudz nav, bet ir. Viena lieta – ārvalstu kapitāls, kas ienāk valstī un ceļ rūpnīcu. Viņiem dažkārt miljons vairāk vai mazāk ir viens šķaudiens. Un tad ir cilvēki, kuri paši kaut ko uztaisījuši.

Kurā brīdī saprati – esmu rūpnieks?

Tas noteikti bija nesen. Pirmajos gados kūlāmies ražošanā un vispār neaptvērām, ko darām. Sākām uzņēmējdarbību bez īsta plāna, jo gribējās kaut ko darīt. 2013. gadā reģistrējām pirmo SIA.

To, ka esmu rūpnieks, varēju teikt pirms gadiem pieciem, kad reāli spēju nodefinēt mērķi, uz ko ejam, kāda ir mūsu pozīcija tirgū un ko varam piedāvāt klientiem, kā arī – kādi varētu izskatīties nākamie 5–10 gadi mūsu ražotnē. Līdz tam laikam mēģinājām izdzīvot.

Jūs sākāt garāžā.

Ropažu ielā 108 netālu no Alfas. Kopš bērnības man bija interese par tehniskām lietām. Gribējās ko darīt metālapstrādē ļoti primitīvā līmenī – ir veca detaļa, vajag to atjaunot, lai izskatās smuki. YouTube skatījos, kā no metāla notīra rūsu un nokrāso.

Kad man bija 18 gadu, detaļu atjaunošanas ideju izstāstīju savam tagadējam biznesa partnerim Kārlim Jansonam. Pēc kāda laika viņš jautāja – vai drīkst to sākt realizēt. Teicu – droši. Jo tajā laikā strādāju algotu darbu un paralēli RTU mācījos par būvinženieri.

Pēc pāris mēnešiem Kārlis aicināja piebiedroties. Kāpēc ne? Mums nebija plāna, vien ticība, ka var sanākt. Ne tādēļ, lai pelnītu naudu, bet tas bija interesanti. Kas tāds, ko nedarīja citi čomi. Nevis pirkt un pārdot, bet radīt reālu pakalpojumu. Pirmās krāsošanas iekārtas izgatavojām paši, skatoties internetā. Braucām uz Latgalīti, pirkām saspiestā gaisa kompresorus. Iekārtas metālapstrādē maksā dārgi, bet mums starta kapitāla nebija. Pārdevām vienu no mašīnām, bet naudu ieguldījām iekārtās. Tas bija 2012. gads, man tikko bija palikuši 20…

Pēc izglītības esi būvinženieris.

Gandrīz. Trešajā kursā sapratu – vai nu izglītība, vai uzņēmējdarbība. Tagad varu teikt, ka lēmums bija pareizs, jo es būtu zaudējis laiku.

Kaut kādā brīdī ar Kārli sapratām – esam kārtīgi garāžnieki, ne uzņēmēji. Lai pārtaptu, ir jāieliek piķis. Bet – lai to dabūtu, vajag banku. Mēs nenākam no turīgām ģimenēm – bija pašiem jādomā, kā dabūt līdzekļus. Sākās sarežģītākais – pārliecināt radus, paziņas, ka naudu izlietosim lietderīgi. Neizdevās. Apstaigājām visas tobrīd pieejamās bankas. Visas laipni atšuva. Tagad bez reāla seguma var ko uzsākt, ja nav starta kapitāla. Toreiz tā nebija.

2013. gadā parādījās Altum, taču mēs neatbildām kritērijiem, lai varētu piešķirt finansējumu. Pienāca brīdis, kad bija jādomā – ar ko esam gatavi riskēt. Uz spēles bija jāliek ģimenes īpašums. Te ir runa par atbildības sajūtu, lai tu pēc tam spētu norēķināties.

Biji pārliecināts, ka izdosies?

Neobjektīvi domājot – jā, bet objektīvi – nē. Jo viss līdz zināmam brīdim ir balstīts uz neko. Ir tikai pārliecība, ka izdosies, bet reāli tai nav piesaistes kam taustāmam.

Varēja gadīties, ka paliksiet bez īpašuma.

Tieši tā. Starp izdošanos un neizdošanos ir tik šaura līnija. Tas nav matemātiski aprēķināms.

Kāpēc jums izdevās?

Sākām darīt lietas, kuras dod pievienoto vērtību. Visiem dienā ir kādas 16 nomoda stundas. Kā tu tās pavadi? Visiem apstākļi vienādi. Daudzi uzņēmēji attaisnojas ar to, ka viņiem nav laika domāt par attīstību, apzvanīt klientus. Tie, kuri tā saka, iespējams, divas stundas dienā pavada, sagādājot materiālu, darot rutīnas procesus, kuriem ir zema pievienotā vērtība. Tā ir problēma. Ja tev ir pietiekami laika, lai darītu darbu ar augstāku pievienoto vērtību, rezultātam jābūt.

Mēs savu uzņēmējdarbību sākām kā krāsotāji. Un nejauši sapratām to, ka krāsotāji metālapstrādes nozarē redz visu to, ko ražo.

Jaunības maksimālismā šķita – mēs arī to varam. Sapratām, ka jāpērk iekārtas, lai būtu tādi paši kā mūsu klienti.

Atkārtoti gājām pie Altum. Šoreiz saņēmām naudu uz pamatlīdzekļu rēķina. Pirkām metālapstrādes iekārtas un sākām ražot dažādas būvniecības nozarei nepieciešamās lietas – margas, kāpnes, nožogojumus, stabus. Pirms tam to visu krāsojām. Tāpēc arī sākumā teicu, ka mums nebija plāna. Ļoti palīdzēja tas, ka pārāk nefokusējāmies uz krāsošanu, bet skatījāmies uz tirgu kopumā.

Šobrīd 80 procenti jūsu rūpnīcas produkcijas ir eksportam. Tātad – ir laba cena?

Eksports mūs izvēlas, bet vietējā tirgū ne visi uzskata, ka mūsu cena ir tik laba. Varbūt pašmāju tirgus ir pieblīvēts ar metālapstrādes uzņēmumiem. Lielākā daļa kompāniju ar Latvijas kapitālu paliek Latvijā un cits citu grauž nost ar cenām. Tāpēc vietējā tirgū ne visi ir gatavi maksāt par kvalitatīvu pakalpojumu.

Ko jūs ražojat?

Elektronikas iekārtu elementus, korpusus pašapkalpošanās kasēm, ārstniecības ierīcēm, konveijerlīniju elementus un daudz ko citu.

Arī šaušanas mērķus Kanādas militārajai industrijai.

Tie ir imitāciju mērķu elementi, kurus izmanto treniņnolūkos.

Jums ir Aizsardzības ministrijas licence.

Jā, jo ražojam arī kritiskās infrastruktūras elementus droniem, raķetēm. Tas nozīmē, ka mūsu kompetenču līmenis ir pietiekami augsts, lai mums uzticētos nopietni uzņēmumi.

Metālapstrāde ietver plašu izstrādājumu diapazonu – no tiltu sijām līdz dronu korpusiem. Ir smagā metālapstrāde un sarežģītā. Mēs vairāk esam sarežģītajā segmentā, kur nepieciešama augsta precizitāte un pievienotā vērtība, tāpēc strādājam ar līdzīga tipa uzņēmumiem.

Kādā raidierakstā teici, ka gaidi ziņu no Rail Baltica. Viņi varētu optimizēt izmaksas, jo citas valstis elektrolīnijām vadulas pasūta pie jums. Joprojām gaidi?

Jā, runa ir par Skandināvijas valstīm. Ja man būtu jāliek derības, es liktu uz kārti, ka mūsu detaļas tiek sūtītas uz Somiju un tad no šīs valsts Latvija tās pērk. Tā ir mana versija.

Mūsējie nezina par tevi?

Noteikti zina, bet vienkāršāk ir nezināt.

Pārsteidzoši, bet jūsu uzņēmums gatavs ražot arī tikai vienu detaļu, ja klients pasūta…

Tas parāda, ka esam elastīgi. Daudzi to nedara, jo tas izmaksā dārgi.

KnK Mefab izveidojis tiešsaistes pasūtījumu platformu.

Ar šo inovāciju metālapstrādē esam pirmie Latvijā. Tas ne vienmēr ir labi – ir jāpalauž celmi, lai cilvēki saprastu, ko tas nozīmē. Līdzīgs stāsts bija par pašpakalpošanās automazgātuvēm. Tās Latvijā bija jau sen, pirmās bankrotēja, jo neviens nezināja, ko ar tām darīt. Ļoti daudz naudas jānokurina mārketingā, lai cilvēki saprastu, ko mūsu platforma spēj veikt.

Ideja – ir online platforma, kur klients var augšupielādēt savus rasējumus, programma atpazīst failu, spēj aprēķināt materiālus, laika patēriņu, kāds nepieciešams izstrādāšanai, noteikt cenu. Tajā pašā sistēmā var veikt apmaksu. Platforma jau darbojas, un joprojām esam vienīgie, kas mūsu nozarē tādu izveidojuši.

Kāpēc citi to nedara?

Metālapstrādes jomā uzņēmumu īpašnieki pamatā nav pārāk jauni.

Tātad – tā ir jauno rūpnieku priekšrocība.

Beidzot tā ir priekšrocība. Mēs uz procesiem spējam skatīties ar jaunāku aci, paredzot to, kā jaunie klienti veiks pasūtījumus. Viņi neskricelēs uz līmlapiņām, nezvanīs un nediktēs pasūtījumus.

Tipisks jaunais patērētājs ne ar vienu nerunā, online veic pasūtījumus un savāc paku no pakomāta.

Detaļas pakomātā?

Jā, līdz 20 kilogramiem. Cilvēks platformā var norādīt konkrēto pakomātu.

Platforma dod papildu ienākumus?

Šī potenciāli ir daudzmiljonu ideja, jo platforma vienlaikus var apstrādāt ļoti lielu informācijas apjomu. Nav jādubulto cilvēku skaits, kuri apstrādā pasūtījumus. Visu dara robots. Mēs kļūstam ātrāki pasūtījumu izpildē.

Un konkurētspējīgāki.

Jā, jo tiek samazinātas izmaksas, nodrošināta liela pasūtījumu caurplūsma. Es varu ar izmaksām spēlēties, tās reducēt. Platforma ģenerē mūsu ieņēmumus. Katru dienu piereģistrējas jauni lietotāji – pamatā no Latvijas, bet šā gada plāns ir iet arī uz Skandināviju.

Un kā ar peļņu?

Metālapstrādes nozarē var apgrozīt desmitiem miljonu un nenopelnīt neko. Mūsu galvenais fokuss nav vienkārši palielināt apgrozījumu, bet gan strādāt ar peļņu. Saviem čomiem parasti saku: mani neinteresē tavs apgrozījums, bet cik tu nopelni. Uzskatām, ka veselīgs uzņēmums nav tas, kurš spēj efektīvi strādāt un radīt pievienoto vērtību. Jā, protams, ir patīkami daudz nopelnīt, redzēt sava un komandas ieguldītā darba augļus, bet vienlaikus ir svarīgi, ka mēs gandrīz visu peļņu reinvestējam uzņēmuma attīstībā – modernizējam tehnoloģijas, uzlabojam procesus un komandas kompetences.

Ar kādiem metāliem strādājat?

Ar nerūsējošo tēraudu, melno tēraudu, alumīniju, kaparu, cinku…

Vieglāk uzbūvēt rūpnīcu vai dabūt labus kadrus?

Jautājums – kāds budžets? Ja gribi mētāties ar naudu, vari kādu pārpirkt. Bet tas nozīmē, ka viņš pie tevis strādās naudas dēļ, ne tādēļ, lai veidotu karjeru. Mūsu teritorija ir bijušais Ādažu gaļas kombināts. Nopirkām 2021. gadā. Zem jumta ir 11 000 kvadrātmetru, šobrīd izmantojam 3500. Ir, kur paplašināties.

Runā, ka tavā rūpnīcā ir lielākas algas nekā iepretim čipsu ražotnē, esat pat pārvilinājuši darbiniekus. Tiešām – čipsinieki var strādāt metālapstrādē?

Darba devējam ir izaicinājums – nodrošināt darba procesu tā, lai tas pārāk neierobežo cilvēku apjomu, ar kuriem var strādāt, radīt pietiekami vienkāršu un saprotamu darba procesu, lai tu nebūtu pārāk atkarīgs no individuāliem kadriem. Piemēram, rūpnīcā, kas ražo šokolādes izstrādājumus, ir divi maiņu tehnologi, kuri pārzina iekārtas. Ja šo cilvēku nav, maiņa apstājas. Darba devēja uzdevums – izdarīt tā, lai šie cilvēki nemaz nebūtu vajadzīgi.

Labs rūpnieks vairāk līdzinās inženierim, karavadonim vai azartspēlmanim?

Banāli, bet pa daļai – visiem. Jāiziet cauri katram attīstības posmam. Sākumā noteikti rūpnieks griež laimes ratu un skatās, kas notiks. Un visu laiku jādubulto likmes.

Klāt riskam tomēr vajag inženiera domāšanu.

Vajag, bet… Redz, cilvēki mācās biznesa skolās. Viņiem tik ļoti iemāca analītisko domāšanu, ka viņi saprot: ir nenormāls risks – un neko neuzsāk. Tā ir tipiska lieta. Ja esi pārāk liels inženieris, tu būsi baigais perfekcionists. Mākslīgi radīsi vidi, kura tavu pakalpojumu sadārdzinās.

Bet kas esi tu?

Kaut kādā ziņā noteikti alķīmiķis. Tas nozīmē – neskatīties uz lietām tipiski. Un ticēt tam, kas nav redzams.

Reiz teici interesantu frāzi – rītdiena var nepienākt. Tāpēc neko nevajag atlikt.

Atlikt var mazbūtiskas lietas. Mani besī cilvēki, kuri saka – pamazām. Tas nozīmē, ka tu īsti nedari neko. Mūsu ierobežotais resurss ir laiks, pret kuru cilvēki, atliekot lēmumus, izturas diezgan vieglprātīgi. Uzņēmējdarbībā viens no svarīgākajiem brīžiem ir ātri pieņemt lēmumus. Jo ilgāk velc, jo dod lielāku iespēju konkurentiem.

Ja tev uz vienu dienu iedotu ekonomikas ministra krēslu – kādu lēmumu tu pieņemtu rūpniecības labā?

Ļoti labs jautājums. Katram uzņēmējam Latvijā ir virtuālais maciņš, ko sauc par De Minimis. Tas ir ES atbalsta veids – katrai viena īpašnieka uzņēmumu grupai pieejami 300 000 eiro. Mefab šo naudu ir iztērējis. Tajā pašā laikā ir tūkstošiem uzņēmēju, kas to nav aiztikuši. Vai nu nezina, vai nav intereses. Nesaprotu – kāpēc sadalījumu nevar nedaudz mainīt. Ekonomikas ministrijai tas būtu sarežģīti, jo būtu jāsāk vairāk domāt. Bet ideja – ja ir uzņēmums, kas grib attīstīties, lai šo naudu izmanto. Lai neierobežo tikai ar 300 000 eiro. Nereti ir tā, ka viens uzņēmums var vilkt deviņus. Salīdzinājumam – MikroTik ienes tik, cik tūkstoš citu uzņēmumu. Es kā ministrs pārdalītu De Minimis naudu.

Vai Latvija varētu kļūt par nopietnu rūpniecības valsti, vai lielā mērā paliksim mazo darbnīcu republika?

Ar šābrīža domāšanu nekur tālu netiksim. Angliski to sauc hit and run. Princips – ir iespēja, ātri izdari un pazūdi. Tas atspoguļo īstermiņa domāšanas modeli – pelnīt šodien, tērēt rīt un nedomāt, kas ir aizparīt. Šāda pieeja caurvij mūsu ideoloģiju. Es neredzu Latviju kā rūpnieciski veiksmīgi attīstītu valsti.

Gan ģeopolitiski, gan materiālo ieguvju ziņā esam atkarīgi no tā, kur atrodamies. Esam vidējais tēva dēls. Jaunākais – Igaunija – ir apčubināts, vecākais – Lietuva – ir izlutināts, bet mēs… Jāspēlē ar tām kārtīm, kas iedalītas. Mums ir ļoti labi attīstīta kokrūpniecība. Manā skatījumā tā ir lielākais Latvijas dzinējspēks. Bet mēs vedam ārā baļķus. To ar likumu vajadzētu aizliegt. Tas ir kā pārdot jēlnaftu bez apstrādes.

Kas būtu jādara?

Kokam jārada pievienotā vērtība. Mēs nekad nebūsim labākā lokācijā, bet varam mainīt rīkus, kā veicam iekšējos procesus. Uz vietas jārada kokapstrādes rūpnīcas. Tad arī pārējās nozares būs labāk pabarotas.

Kas jaunam uzņēmējam ir lielāks risks – sākt ražot Latvijā vai atvērt rūpnīcu, piemēram, Vācijā?

Jo vairāk attīstīta valsts, jo vairāk tā domā par vidi, labbūtību. Ir daudz ierobežojumu, kas rūpnīcas atvēršanu padara dārgāku. Arī Latvijā ar katru gadu kļūst grūtāk, jo mēs neapšaubāmi tuvojamies labklājīgām valstīm.

Riskantākais, dārgākais lēmums, ko esi pieņēmis?

Man bijuši daudzi interesanti pārbaudījumi, piemēram, līgumi ar izmainītiem punktiem. Vienmēr pārlasu. Ja būtu šos līgumus ierāvuši, es te nesēdētu.

2017. gadā iestartējām nekustamo īpašumu nozarē. Izsolē iegādājamies īpašumu. Lai piedalītos, bija jāsamaksā desmit procentu drošības nauda. Iztukšojām uzņēmuma bankas kontu, no apgrozāmajiem līdzekļiem aizņēmāmies naudu un iemaksājām. Izsolē uzvarējām, bet no tās dienas sākās 30 dienu atskaite, lai dabūtu pusmiljonu eiro teritorijas iegādei. Visu šo laiku dzīvojām uz naža asmens. Pēdējā dienā naudu dabūjām. Taču mums nobloķēja uzņēmuma kontus, jo bija uzkrājies nodokļu parāds. Gājām uz visu banku – bijām nopirkuši īpašumu, palielinājuši kredītsaistības… Zvanīju visiem klientiem un lūdzu, lai maksā ātrāk. Skaidri atceros dienu, kad pamodos ar aukstiem sviedriem un domāju: kāpēc es to darīju? Tā ir tik liela summa un atbildība. Plus – es riskēju ar šo uzņēmumu.

Vairs tā nedarītu?

Samazinātu riska procentu, bet darītu.

Vai metālapstrādē redzi romantiku?

Teikšu, ka nē.

Tavs ideālais variants – kā pēc 20 gadiem būtu jāizskatās Latvijas rūpniecībai?

Bez politiskās elites un veciem oligarhiem, kas tieši vai netieši ietekmē lēmumu pieņemšanu.

Tu vari sevi iedomāties pilnīgi citā rūpnīcā?

Jā, jo neesmu metālapstrādes speciālists, metinātājs, inženieris. Esmu uzņēmējs, kam parasti tomēr ir citāds skatījums uz lietām. Uzņēmējs redz iespējas un likumsakarības.

Iespējamais virziens?

Matemātiski pamatojama nozare ir gatavot prefab lietas – rūpnīcā uztaisa elementus, kas pēc tam tiek izmantoti būvlaukumā. Arī koka paneļu mājas neražo būvobjektā, bet rūpnīcā, kur var optimizēt dažādus ražošanas procesus un izmaksas.

Tev esot daudz enerģijas, kuru vakaros nav, kur likt. No kurienes tu ņem spēku?

Mans vectēvs ir teicis, ka enerģija rodas tad, kad to tērē. Viņš ir mehānisko darbagaldu inženieris. Gan man, gan biznesa partnerim Kārlim skola nav devusi tik daudz tehnisko zināšanu kā vectēvs.

Bieži konsultējies?

Tagad viņš biežāk konsultējas ar mani.

Tu vēl brauc rallijā?

Tas ir mans hobijs, ar kuru nodarbojos jau sen. Rallijs ir veids, kā atslēgties, restartēt domas un noņemt ikdienas saspringumu. Mans pārinieks un stūrmanis ir biznesa partneris Kārlis.

Reiz teici, ka, ātrumā braucot pa uzkalnu un neredzot, kas priekšā, stūre jau jāsagriež, jo seko straujš pagrieziens.

Ir ļoti jāuzticas gan stūrmanim, gan tam, ko esi dzirdējis, – sekundes desmitdaļā. Nedrīkst divreiz par to domāt. Rallijs veicina ātru domāšanu un lēmumu pieņemšanu – arī biznesā.

Ja biznesu salīdzina ar rallija distanci, kur šobrīd esi?

Esmu nobraucis 30 procentus. Strādāšu līdz mūža galam. Man jābūt kustībā, citādi nevaru dzīvot. Miers un klusums uzdzen stresu. 

RUBRIKU ATBALSTA