Noslēpumainā valsts ar tepiķu ministriju. Latvieša sirreālā dzīve Turkmenistānā

Uz Vidusāziju Dainis ar dzīvesbiedri Lauru, kura ir Eiropas Savienības delegācijas Turkmenistānā vēstnieces palīdze, devās kovida laikā, kad ceļošana bija apgrūtināta. «Sieva sāka pētīt darba iespējas ārējā dienestā, un man tas šķita aizraujoši – o, vismaz varēs ceļot! Kad viņa nosauca Turkmenistānu, zināju tikai to, kur šī valsts atrodas, bet neko vairāk. Pirmie noskatītie video YouTube lika brīnīties un pat šaubīties – mums to tiešām vajag, mēs patiesi dosimies uz turieni, turklāt ar nepilnu gadu vecu bērnu? Jo vairāk centos uzzināt, jo skaidrāk kļuva: Turkmenistāna nav eiropeiskajai domāšanai ierasta valsts – tā šķita dulla, nesaprotama, noslēpumaina un pat mistiska. Zinot, ka vairāki gadi būs jāpavada Āzijas valstī ar savdabīgu kultūru un stingriem noteikumiem, turklāt visam pa vidu vēl arī pandēmija, sapratu – būs piedzīvojums.»

Ekskluzīvs lidojums

«Kovida laikā lidojumi bija stipri ierobežoti, tāpēc no Vācijas uz Turkmenistānu devāmies ar kargo reisu – kravas lidmašīnu, kas parasti pārvadā preces starp valstīm un kontinentiem. Līdz pat izlidošanas brīdim nezinājām, kas tas būs par reisu. Pat pajokoju, ka varbūt lidosim kopā ar kamieļiem un aitām.

Izrādījās, ka mums bija trāpījusies tālo lidojumu Boeing septiņsimt vietu pasažieru lidmašīna, kurā iekāpām tikai divas ģimenes – desmit cilvēki. Uz gaisa kuģi devāmies kopā ar pilotiem, turklāt bērna ratus varējām ienest salonā – tur vietas netrūka. Iekāpjot salonā, uzreiz pamanīju Turkmenistānas prezidenta portretu – nevienā citā lidojumā neko tādu nebiju redzējis.

Turkmenistānai pat ir sava Tepiķu ministrija – tā uzrauga šo nacionālo simbolu ar valsts mēroga rūpību.

Pieļauju, ka lidmašīna no Eiropas uz Centrālo Āziju veda ar kovida pandēmiju saistītas preces. Starp citu, Turkmenistānā pret šo slimību joprojām izturas ļoti nopietni: ielidojot valstī, arī šobrīd obligāti jātaisa tests.

Tieši pandēmijas dēļ Ašhabadas lidosta bija slēgta, tāpēc izkāpām pilsētiņā pie Uzbekistānas robežas. Tikai pēc tam, kad bijām veikuši kovida testu, cauri tuksnesim astoņas stundas braucām līdz galvaspilsētai. Šoseja bija bez līnijām un apgaismojuma, un jau desmit kilometrus aiz pilsētas robežas pastaigājās kamieļi, kas tumsā satiksmei bija bīstami. Brauciena laikā interneta zonas nebija – vietējie izmantoja lielos satelīta telefonus. Ja kas notiktu uz ceļa, palīgu atrast būtu gandrīz neiespējami, tāpēc tālākos braucienos vienmēr dodas vismaz divas mašīnas.»

Tiešām – viss balts!

«Divas nedēļas bija jāpavada pašizolācijā Ašhabadas viesnīcā, pa logu redzot vienmuļu skatu – viss balts. Jau iepriekš YouTube biju redzējis, ka Ašhabadā ir tikai baltas mājas un baltas automašīnas – pat auto priekšējais režģis nedrīkst būt citā krāsā. Un nu, skatoties pa logu, pārliecinājos, ka tas nav mīts, bet realitāte.