Mēs brīvprātīgi kāpjam mākslīgā intelekta lamatās – kāpēc cilvēcei tas ir tik bīstami?

Mākslīgajam intelektam ir potenciāls kļūt par šādām lamatām. Lielākajai daļai no mums. Ekonomisti un politikas veidotāji, lai arī sakās pārzinot tendences, bieži vien ir ļoti tuvredzīgi un lemt nespējīgi, kad pienāk krīzes brīdis. Pavisam drīz mēs statistikā ieraudzīsim paradoksu – produktivitāte kāpj, ekonomika attīstās, IKP aug, taču darbaspēka tirgus vājinās: bezdarbs pieaug, jaunu darbavietu skaits samazinās.

Tas atspoguļosies arī patēriņa datos, jo naudas cilvēkiem būs mazāk, un tas savukārt slāpēs ražošanu, nekustamā īpašuma tirgu utt. Tas nenotiks tikai Latvijā. Tā būs visā pasaulē, un iemesls – pieaugoša mākslīgā intelekta ienākšana mūsu ikdienā.

Kritiski zemais demogrāfijas līmenis beigās izrādīsies mūsu svētība.

Tehnoloģijas mainās visstraujāk. Kad tās sāk ietekmēt ekonomiku, cilvēks sajūt pirmos efektus. Taču, slinks un netālredzīgs būdams, tas nepieņem vajadzīgos lēmumus. Līdz ar to viņam šķiet, ka visas pārmaiņas notiek vienā dienā. Parasti tajā, kad pazaudē darbu un jaunu ar savām spējām un zināšanām atrast vairs nespēj. Tad iestājas apskaidrības mirklis, bet ir jau par vēlu. Tas, uz ko vedinu, ir jau šur tur presē lasītais, ka daudzi darbi kļūs bezjēdzīgi, un es pieļauju, ka vienā brīdī pamats zem kājām sašūposies miljardiem šīs planētas iedzīvotāju. Ņemot vērā, ka daudziem no mums prasmes un zināšanas ir mūsu identitāte, tā kļūs par lielu cilvēces traģēdiju uz vismaz dažiem gadiem, ja ne desmitgadi. Bet būs arī privileģēto klase…