Par īstiem cilvēkiem, nevis ideāliem 🩷 
Kalpo Dievam pēc brīnumainas izglābšanās no nāves. Karavīru garīgais līderis tēvs Andrijs
«Karš saliek pa plauktiņiem vērtību prioritātes,» saka Ukrainas Nacionālās gvardes vecākais virsnieks kapelāns Andrijs Djačko. Piedalījies Maidanā, karojis kopš 2014. gada, bijis specnazā un Militārajā policijā, šobrīd karo Pokrovskas sektorā. Nekad nebija domājis, ka kļūs par mācītāju, bet nolēmis kalpot Dievam pēc brīnumainas izglābšanās no nāves. Trīs dēlu tēvs un cilvēks, kas labi pazīst vīrieša dvēseli gan sāpēs, gan drosmē.
Foto: No personiskā arhīva
Sākumā Andrijs aicina pie sevis uz Zaporižju, kur tobrīd bāzējas, sakot – lai labāk atbraucot uz viņa puišiem paskatīties, aprunāties. Pie reizes paklausīties, cik bieži tur skan sirēnas… Tomēr beigās tiekamies Žitomirā, jo kapelānam iedots atvaļinājums, kuru viņš pavada kopā ar ģimeni, kas visu sarunas laiku pacietīgi sēž benzīntankā vai mašīnā un gaida, jo visi ir ceļā uz noīrētu atpūtas namiņu. It kā normāla ģimenes dzīve. Taču pēc nepilnām divām nedēļām tēvs Andrijs atkal būs kopā ar saviem hlopciem*, kam karavīrs blakus dažreiz jau kļuvis tuvāks par miesīgo brāli. Būs plecu pie pleca ar puišiem, kam ir bail, kam jāmācās nogalināt, kas zaudējuši savus biedrus, kuriem izjūk ģimenes…
«Armijas kapelāns gan ir savas vienības garīgais līderis, gan sargā tos morāles principus, kas neļauj karavīram karā zaudēt cilvēcību,» Andrijs saka. Viņš savu armijas ganāmpulku saprot ļoti labi, jo jau kopš 2014. gada karojis dažādās vienībās.
No sirēnām neizvairāmies arī šeit – gaisā pacēlušās orku lidmašīnas, kas nes kinžalus, vienas no grūtāk notriecamajām raķetēm. «Kamēr atlidos, vēl ir laiks,» viņš, paskatoties pulkstenī, mierīgi nosaka.
2014. gada marta naktī uz savu dzimšanas dienu jūs kopā ar citiem brīvprātīgajiem gaidījāt bruņotās FSB vienības ar to, kas nu gadījās pa rokai. Tieši tāpat kā tagad, arī tolaik ne katrs brīvprātīgi pieteicās aizstāvēt savu zemi.
Ņemiet vērā, ka ar ticības jautājumu viņi var ko savārīt arī pie jums, lai gan Latvijā tomēr nav tik liela ietekme.
Ziniet, ļoti daudz kas atkarīgs no audzināšanas. It īpaši no vecākās paaudzes – no vecmāmiņām un vectētiņiem. Iespējams, pie jums bijis tāpat. Es ļoti bieži braucu pie vecmāmiņas uz laukiem, viņa man stāstīja, ko nozīmēja Holodomors, kā boļševiki rīkojās, kāds bija karš… Jau tad man radās izpratne, ka Padomju Savienība, komunistiskais režīms ir ļaunums. Mēris. Pat vēl astoņdesmitajos tevi varēja nošaut proukrainisku uzskatu dēļ. Deviņdesmitajos sākās perestroika, iestājos Vēstures fakultātē – mana pirmā izglītība ir vēsturnieks, arī tāpēc tik labi izprotu procesus. Agri sapratu – ja mēs neiestāsimies par aktīvu ukrainizācijas pozīciju, nekad neatkarīgu Ukrainu nedabūsim.
No malas grūti iedomāties, kāds tas bija marasms… Skolās – krievu valoda, ukraiņu valodu varēja mācīties pēc izvēles. Ja negribi, tad nemācies.
Jums krievu valoda bija kā pirmā valoda?
