«Es esmu cinisks vēlētājs.» Jānis Ikstens par mazākā ļaunuma politiku un nespēju sodīt vainīgos

Ilgus gadus balsoju par vienu partiju – ar gariem zobiem, bet nu pieliku punktu. Līdz ar to jautājums – cik produktīva un izplatīta ir balsošana par šķietami mazāko ļaunumu?

Tā ir depresīva ontoloģiskā pozīcija – visapkārt visa pasaule ir ļauna, bet es tikai izvēlos mazāko. Ilgtermiņā diezgan grūti tā dzīvot, iespējams, tāpēc vienā brīdī cilvēki nolemj vispār nebalsot, mēģina politiku izstumt no savas apziņas un cerēt, ka viss brīnumaini sakārtosies pats no sevis.

Cilvēciski šādu nostāju varu saprast, jo daudzi diendienā neinteresējas par politiku. Kad tuvojas vēlēšanu brīdis, nostiprinās sajūta, ka pēdējos gados nekas labs nav sasniegts un neviens nav īsti labs. Bet te ir viena svarīga lieta – absolūtais vairākums uzskata, ka viņu pienākums demokrātijas apstākļos ir reizi četros gados nobalsot, un tad lai partijas pašas tālāk kuļas.

Tie, kuri būtu pie kaut kā vainojami, īsti pa cepuri nedabū. Tā diemžēl vēl joprojām ir mūsu politikas iezīme.

Tomēr vēlēšanu dienā nekas nebeidzas, tieši otrādi – viss tikai sākas. Mums kā sabiedrībai jāseko līdzi tam, ko dara politiķi. Faktiski – viņi ir jāvada. Jāuzdod jautājumi, jāprasa, kāpēc tā rīkojies. Demokrātiskā situācijā nedrīkstam atstāt politiķus pilnīgā pašplūsmā. Jāliek manīt par savām vēlmēm – un nevis bikli, kautrīgi, bet stingri un, ja nepieciešams, arī cērtot dūri galdā. Jo politiķiem ir savi apsvērumi, ērtības, priekšstati, stereotipi, kuros viņi dzīvo. Piemēram, ja 2022. gada pavasarī sociālajos medijos nebūtu sācies jandāliņš, okupeklis varbūt joprojām stāvētu. Es te redzu paralēles ar bērnu audzināšanu – jēdzīgi vecāki skaidro, rāda piemēru, nodrošina atgriezenisko saiti, arī nosoda.

Atgriežoties pie ontoloģiskā depresīvisma – vai tas liecina, ka vēlētājs pārāk maz spēj saskatīt ko pozitīvu?

Ir cilvēki ar dažādām uztverēm. Nesen LSM bija ekonomista Mortena Hansena komentārs par to, kāpēc Latvija Baltijā atpaliek, bet raksta noslēgums ir ļoti svarīgs – jā, mēs atpaliekam no leišiem, igauņiem par 8–10 gadiem, bet medaļas otra puse ir tāda, ka, ņemot 35 gadu posmu, Baltija, tai skaitā Latvija, ir visstraujāk augošā. Straujāk nekā Polija.

Protams, ne visiem iet labi. Pirms nedēļas eksāmenā biju iekļāvis jautājumu par problēmām Latvijā, un ļoti daudzi minēja nevienlīdzību. Tā patiešām ir liela problēma. No tās attīstās neuzticēšanās institūcijām, ēnu ekonomika. Būtu naivi teikt, ka nevienlīdzība ir attīstības blakus produkts.