Psihiatre Evija Smilgāja: Vecākiem jābūt ne tik daudz prasīgiem, bet vairāk atbalstošiem

Pie dakteres Evijas Smilgājas uz Aizkraukli pacienti brauc no visas Latvijas. Kritiskā situācijā viņa tiem uztic sava personiskā tālruņa numuru un neatsaka palīdzību arī brīvdienās. Viena no retajām bērnu psihiatrēm Latvijā. Par savu darbu nupat saņēmusi Gada balvu medicīnā 2021.
Arta Lāce
Foto: Matīss Markovskis

ANAM­NĒ­ZE

•  Kopš 2005. gada psihiatre, narkoloģe un bērnu psihiatre Aizkraukles medicīnas centrā.
•  2008. gadā atvēra savu privātpraksi, kur strādā arī par psihoterapeiti.
•  Dzimusi Rīgā, bet četru gadu vecumā ar vecākiem pārcēlās uz Lizumu Gulbenes pusē.
•  1997. gadā ieguvusi ārsta grādu Latvijas Medicīnas akadēmijā (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte). 
•  Pēc rezidentūras trīs gadus strādāja farmācijas kompānijā MSD
•  Apguvusi kognitīvi biheiviorālo psihoterapiju.
•  Šogad kā labākā ārste speciāliste saņēmusi Gada balvu medicīnā 2021.
•  Vīrs Andris, 4 bērni: Diāna (27), Mārtiņš (21), Jānis (18) un Edgars (12).
•  Dzīvo Pļaviņās pie ezera meža ielokā, kur «baravikas lien pa durvīm iekšā».
•  Aizraujas ar skriešanu, slēpošanu, orientēšanos un ceļošanu.
•  Patīk ravēt. Vairākus gadus cīnījās par mazdārziņu, bet zaudēja cīņā ar ūdensžurkām. Tagad audzē tomātus siltumnīcā un puķes.
•  Mīļākais dziedātājs – Andrea Bočelli. «Viņu es varētu klausīties no rīta līdz vakaram!»

Notikušais ir traumējis arī mani, un tagad hiperjūtīgi skatos uz citiem, kas runā par pašnāvību.

Mēs tikāmies Rīgā, un pēc intervijas dakterei bija paredzēts doties uz semināru par kovidu un psihisko veselību – uz pirmo, kas pēc divus gadus ilgiem ierobežojumiem notika klātienē. Mūsu saruna izvērtās ļoti personiska un – vairāku stundu garumā. Uz semināru Evija tā arī neaizgāja, bet vēlāk uzrakstīja, ka bijusi ļoti aizkustināta. «Pēc intervijas aizdomājos par krīzes situācijām dzīvē, kad dažādi notikumi var sagraut visu. Krīzes liek mums izskaidroties par jautājumiem, ko ikdienā nevēlamies redzēt. Par laimi, krīze ir pāreja uz kaut ko spēcīgu, uz attīstību.»

– Balvas pasniegšanas ceremonijā jūs salīdzinājāt sabiedrību ar mežu, par kura veselību var spriest pēc katra koka sakņu sistēmas. Minējāt, ka mūsu pienākums ir barot šīs saknes – rūpēties par garīgo veselību, lai spētu attīstīties, palīdzēt cits citam un – kopā cīnīties pret ļaunumu. Pamanīju arī, ka pie kleitas jums bija mirdzoša sirsniņa Ukrainas karoga krāsās.

– Jā, ar pērlītēm izšūto piespraudi man uzdāvināja meita Diāna. Tā ir solidaritātes zīme, ar kuru es pavēstu, ka neesmu vienaldzīga, ka man rūp, kas notiek ar ukraiņiem, un esmu gatava jebkurā brīdī palīdzēt un atbalstīt. 

Manam vīram Andrim divdesmit gadus bija bizness Krievijā, bet tagad viņš ir bez darba un pieteicās strādāt bēgļu centrā kā brīvprātīgais. Viņa firma bija lielākie koka un šķeldas eksportētāji Pēterburgā. Andra kolēģi Krievijā saka: «Ko tu taisi paniku, nav jau tik traki!» It kā jauni, izglītoti cilvēki, bet nesaprot realitāti – stāsts taču ir par morāli! Bija izdomājuši, ka var caur Āziju eksportēt, bet vīrs teica: «Nē, Krievijā nevienu dienu vairs nestrādāšu – nepelnīšu Krievijai naudu, lai to pēc tam izmantotu ieročos.» Viņa sirdsapziņa to nekad nepieļautu. 

Lai turpinātu lasīt, reģistrējies!

Iegūsti piekļuvi labākajam saturam, jaunumiem par Tev interesējošām tēmām, podkāstiem un citiem jaunumiem mūsu portālā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē