Madara, kurai atklāja bīstamo mojamoja slimību: Mani burtiski izvilka no aizsaules

Vitamīni pret tirpšanu

Šodien ārēji nekas neliecina, ka pirms astoņiem gadiem Madaras dzīvība karājās mata galā. Arī toreiz, kad viņa vērsās pie ģimenes ārstes, sūdzoties par tirpšanu, Madarai nevarēja ienākt ne prātā, ka pie vainas ir reta un bīstama slimība.

«Man pēkšņi sāka tirpt viena sejas puse, kreisā roka, un arī kopumā jutos slikti. Kad pastāstīju par to ģimenes ārstei, viņa man nozīmēja vitamīnus atmiņai… Vēlāk, kad atkal vienā jaukā dienā pamodos ar notirpušu roku, dēls Kristaps mani aizveda uz Kuldīgu, uz neatliekamās palīdzības punktu. Tur pret mani bija skarbi: «Mēs te neesam nekādi atkačātāji – būs jāmaksā!» Labi, ja vajag, tad es samaksāšu. Man izpilināja sistēmu, un kļuva labāk, bet nākamajā dienā, kad braucu auklēt māsas mazo puišeli, nelabā sajūta kreisajā rokā atgriezās. Zvanīju mammai, kas dzīvo Rīgā un zina visus labākos dakterus, un lūdzu, lai atrod man kādu. Viņa mani pierakstīja pie neirologa Gunta Kareļa, Austrumu slimnīcas Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas vadītāja. 

Slimnīcā iestājos, būdama uz savām kājām, bet tagad arī es biju ratiņkrēslā.

Kad ārsts mani izmeklēja, viņš teica, ka mājās braukt nevaru un uzreiz ir jāpaliek slimnīcā, Neiroloģijas nodaļā, lai noskaidrotu, kas man par diagnozi. Dakteris nosūtījumā gan kaut ko ierakstīja, bet piekodināja, lai labāk nemaz nelasu. Klausīju ārstu un nelasīju! Varbūt viņš baidījās, ka sākšu meklēt internetā, ko tas nozīmē, un tikai nobīšos,» tā notikumus, ar kuriem sākās pārmaiņas, kas sagrieza dzīvi kājām gaisā, atceras Madara. Kad tiekamies, viņa sameklē izrakstu, kur kā nosūtīšanas iemesls minēta demielinizējoša saslimšana. Šai grupai pieder kaites, ko izraisa nervu šķiedru apvalka bojājumi, piemēram, multiplā skleroze. 

Labākā vieta infarktam

Vairākas dienas Madara pavadīja slimnīcas palātā, kamēr ārsti mēģināja noskaidrot, kas īsti izraisījis tirpšanas sajūtu un slikto pašsajūtu. Taču tad kādā brīdī iestājās it kā pārrāvums, par kuru viņas atmiņā palikuši vien mirklīgi uzplaiksnījumi. «Gulēju palātā, apkarināta ar vadiņiem, un nesapratu, kāpēc man līdzās ir tik daudz cilvēku – mamma, ārsti. Mammai tajā laikā bija jābrauc uz Vāciju, bet viņa stāvēja pie manas gultas. Nākamā epizode – pamostos reanimācijā. Kā tur nokļuvu, nezinu. Viss kā miglā tīts.»