Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Trauksme, atkarības, vācēja pazīmes – varbūt tev ir UDHS? Atbild psihiatrs un neiroloģe
Oktobrī daudzās valstīs, arī Latvijā, tiek īpaši akcentēta uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma jeb UDHS atpazīšana un izpratne. Šodien UDHS attiecina ne tikai uz bērniem, bet arī pieaugušajiem. Izrādās, viņi šo diagnozi arvien biežāk sev nosaka paši, ejot pie ārsta ar diezgan skaidrām norādēm: dakter, man ir UDHS!
Foto: Shutterstock
Kas ir UDHS?
UDHS ir smadzeņu attīstības traucējums, kas parasti parādās bērnībā, – izteiktas grūtības koncentrēties, pārlieku liels nemiers un kustīgums, savukārt meitenēm tas var izpausties arī kā dzīvošana mākoņos – sapņainums, aizmāršība. UDHS pamatā ir darbības īpatnības smadzeņu pieres daļā, kas atbild par koncentrēšanos, emociju kontroli un spēju pabeigt iesākto. Vienkārši izsakoties, smadzenēs nepareizi saspēlējas ķīmiskās vielas jeb neirotransmiteri – dopamīna sistēma darbojas citādi, tāpēc cilvēkam pietrūkst pacietības, uzmanība ātri aizslīd citur, un motivācija ne vienmēr pārtop darbībā. Citiem vārdiem – griba darīt ir liela, bet izdarīšana krietni klibo.
Konsultē
Māris Taube, psihiatrs,
Sandra Vestermane, neiroloģe
«Agrāk UDHS konceptuāli tika uzskatīts par bērnu diagnozi, bet šodien zināms, ka apmēram 30 % gadījumu simptomi saglabājas arī pieaugušā vecumā, piemēram, uzmanības grūtības, hiperaktivitāte, impulsivitāte. UDHS diagnoze pieaugušajiem kļūst arvien populārāka visa pasaulē,» atzīst psihiatrs Māris Taube.
Visbiežāk viņus pie ārsta atved tuvinieki, jo redz, ka cilvēks netiek galā ar dzīvi.
«Nesen arī pasaules UDHS kongresā tika runāts par to, ka sociālo tīklu un informācijas pieejamības ietekmē cilvēki sev atpazīst UDHS simptomus un vēršas pie ārsta jau ar pašu noteiktu diagnozi, tomēr vismaz 50 % gadījumu psihiatrs pēc testiem un diagnostikas šai pašdiagnostikai nepiekrīt.»
Savukārt neiroloģe Sandra Vestermane skaidro, ka UDHS nav nekas jauns – tas bija arī agrāk, tikai slēpās aiz citiem apzīmējumiem:
