Starp citu, es pati neietu pie ārsta gados. Saruna ar onkoloģi ķīmijterapeiti Sigitu Hasneri
Vēl nav pagājis gads, kopš Sigita Hasnere vada Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas Onkoloģijas un hematoloģijas centru, taču viņa jau pratusi būt tik jaudīga, ka man rodas absolūta pārliecība: Latvijas onkoloģijas nākotne ir drošās rokās.
Foto: Inese Austruma
Jūsu pārliecinošā un mērķtiecīgā, pat ambiciozā ienākšana medicīnā rada iespaidu, ka jums bijis labs atspēriena tramplīns – saknes ārstu dinastijā vai kas tamlīdzīgs.
Nē, gluži pretēji – mediķis manā dzimtā nav neviens! Mamma vienmēr teica – tev jāmācās, izglītība ir galvenais. Viņai pašai tas diemžēl neizdevās, jo rūpes par mums, bērniem, izvirzījās priekšplānā. Taču viņa ļoti mani motivēja – vienmēr sacīja, cik būtiski ir pašai visu sasniegt, būt neatkarīgai. Es skolā labi mācījos, biju izcilniece. Man viss nācās ļoti organiski un viegli, arī vecāki mani nekādā veidā nekontrolēja, nepārbaudīja, nesodīja, tikai priecājās par maniem panākumiem.
Vidusskolā iestājos dabaszinātņu klasē, pastiprināti mācījos bioloģiju un ķīmiju, jo zināju, ka noteikti studēšu medicīnu. Apmeklēju arī speciālus bioloģijas un ķīmijas eksāmena sagatavošanas kursus. Tagad arī saviem studentiem saku: jūs novērtēs, pamanīs, ja darīsiet savu darbu labi, centīsieties.
Manuprāt, ar gadiem ārsti nereti sāk darboties pēc šablona, ir pārliecināti, ka visu zina, un ieslīgst rutīnā, pazaudējot radošumu. Medicīnā, tajā skaitā onkoloģijā, visu laiku ir jāmācās.
Ar ko atšķiras tā onkoloģija, kurā strādājat šodien, no tās, kurā ienācāt pirms vienpadsmit gadiem, uzsākot darbu Stradiņos kā rezidente?
Noticis ir patiešām milzu lēciens. Atceros, tolaik, piemēram, lai pārliecinātos par ķīmijterapijas efektivitāti, tika taisīts rentgens plaušām. Kaut gan patiesībā šie rentgena uzņēmumi izmaiņas gandrīz neparāda, ja nu vienīgi ļauj secināt par kādām būtiskām audzēja apmēra izmaiņām – samazinājumu vai palielināšanos.
