Sniegpulksteņu brālis Jānis Rukšāns par trako dabu, dzīvi bez draugiem un glikozes revolūciju
Padomju laikā bija pasaku filma Divpadsmit mēneši, man ļoti patika, un tā man atgādina Jāni Rukšānu. Filmā ļaunā pamāte sūtīja bārenīti ziemā uz mežu pēc sniegpulksteņiem, cerībā, ka meitene aukstumā un putenī nosals un vairs neatgriezīsies mājās. Bet viņu izglāba brāļi – divpadsmit mēneši. Tā vien šķiet, ka kopā ar Jāni arī es esmu iekļuvusi pasakā, jo ziemā, decembrī (nu jā, siltumnīcā), zied sniegpulksteņi. Jānis ir kā marts, viens no brāļiem divpadsmit mēnešiem, kurš pasniedz sniegpulksteņu pušķīti, sakot: hei, tumsa drīz beigsies un būs PAVASARIS!
Foto: Matīss Markovskis
Leģendārais selekcionārs Jānis Rukšāns gada nogalē atver Jaunrūju durvis un sev raksturīgajā optimisma un skarbā tiešuma tonī runā par dzīvi, pietuvojoties 80 gadu slieksnim.
Turpinājumā:
- kā tā dēvētā glikozes revolūcija palīdzēja izvairīties no diabēta draudiem un atgriezties ierastajā formā (zaudējot 13 kilogramus svara);
- kāpēc viņš uzskata, ka mūsdienu medicīnā līdzās spožumam ir arī posts;
- par gēniem, kas ļauj mierīgi dzert vai nedzert, un iemesliem, kāpēc viņam vairs nav draugu;
- kāpēc selekcionārs vairs neuztraucas par to, kas notiks ar viņa unikālo sīpolpuķu kolekciju pēc viņa.
Saruna bez izskaistinājumiem – tieša, dzīva un pārsteidzoši mierīga.
