Zigfrīds Muktupāvels: Ja man pret sievieti ir jūtas, esmu gatavs pakļauties pilnībā

Šis Imanta Lancmaņa teikums ir viena no pērlēm, kuras vijolnieks un dziedātājs Zigfrīds Muktupāvels paņems līdzi no 15 gadiem, kurus nostrādājis raidījumā Kultūras rondo. Aizejot viņam nav ne plāna B, ne C, ne D, tikai sajūta, ka viss jau ir bijis un laiks doties citur. Bet garlaikoties neiznāks, jo pavisam drīz sākas Ziemassvētku koncerti ar grupu Bet bet.
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Foto: Māris Kreicbergs

Grūti neļauties viņa šarmam un humora izjūtai, kas sarunu brīžiem pārvērš par spēlīti, kad teikums tiek pamests gaisā visdziļākajā nopietnībā, taču aiz tās slēpjas ironija vai mazs smiekliņš par sevi un notikumiem. Zigfrīds reti piekrīt personīgām intervijām un arī piekritis uzmanīgi sargā savus aizliegtos dārzus. Tā mēs tur laipojām un smējāmies. 

– Tu esi vijolnieks un dziedātājs, bet ilgi esi dzīvojis dubultu dzīvi – strādājis arī par žurnālistu. Taču tagad tu no darba radioraidījumā Kultūras rondo aizej. Kā tad tā?

Sapratu, ka jāpieliek punkts šim darbam, lai nepiedzīvotu brīdi, kad radiokolēģi teiks: «Kad tas vecais muļķis beidzot vāksies projām?»


– Jā, tagad savas žurnālista gaitas esmu beidzis. Pēc 15 gadu darba nolēmu, ka pietiks. Nekad neesmu strādājis naudas dēļ – man patiešām bija ļoti interesanti, un biju vienkārši pārlaimīgs par to, ar kādiem cilvēkiem man ir iespēja tikties, runāt, no viņiem mācīties. Bet pienāca brīdis, kad sāku just – viss jau ir bijis un iet pa otro, trešo riņķi, un tas vairs nav labi. Tad kāpēc es to daru? Kādu laiku padomāju, un tā nebija diena vai nedēļa – tie bija mēneši. Sapratu, ka jāpieliek punkts šim darbam, lai nepiedzīvotu brīdi, kad radiokolēģi teiks: «Kad tas vecais muļķis beidzot vāksies projām?» Tas nav ne bēdīgi, ne priecīgi, bet Kultūras rondo ir liela manas dzīves sadaļa, kas nu ir noslēgusies. 

Man pašlaik maciņā ir zibatmiņa, kurā es šodien sev par piemiņu iekopēju tādus divu trīs minūšu fragmentus, kurus šo gadu laikā vilku laukā no saviem raidījumiem. Šādu fragmentu man ir vairāk nekā divi tūkstoši. Tas bija mans interešu punkts, kāpēc tur strādāju, – jo es varēju šiem cilvēkiem jautāt to, kas mani pašu personīgi ļoti interesēja. Un kur gan vēl ir tādas iespējas – viesoties mājās pie Džemmas Skulmes, stundām runāties ar Hercu Franku vai Imantu Lancmani! Man atmiņā vienmēr paliks mani raidījumu viesi ar izcilām intelekta dotībām, ar prasmi uz jautājumiem atbildēt saprotami un izsmeļoši un noslēgt teikumus tā, lai var saprast, ka jautājums ir atbildēts. Kaut vai pieminētais Imants Lancmanis. Saruna notika Rundāles pilī, un uz kādu manu jautājumu viņš atbildēja: «Viss ir bijis, bijis, bijis.» Šie pieci vārdi sevī ietver tik daudz. 

– Kā tu, profesionāls mūziķis, vispār attapies žurnālistikā?
– Pirms 15 gadiem piezvanīja Liega Piešiņa no Latvijas Radio un aicināja mani vadīt raidījumu – vajadzēja vienkārši pieteikt sižetus. Par žurnālistu nekad sevi neesmu uzskatījis, jo esmu pilnīgs autodidakts. 

– Tu ej projām, bet vai tev ir kaut kas, ko likt tā vietā?
– Man nav nekādu plānu – ne B, ne C! Es vienkārši šo darbu noslēdzu. Un man dzīvē ir paveicies, jo man ir, ar ko nodarboties, es katru dienu spēlēju vijoli, un man ir koncerti. Nebija tā, ka man piedāvāja kaut ko citu un es eju kaut kur citur. Pagaidām pats pret sevi ļoti skeptiski izturos un nevaru iedomāties, ko citu vēl varētu darīt. Turpināšu nodarboties ar mūziku, gatavošu ēst un skatīšos uz saulrietu. Un svinēšu Ziemassvētkus. 

Lai turpinātu lasīt, reģistrējies!

Iegūsti piekļuvi labākajam saturam, jaunumiem par Tev interesējošām tēmām, podkāstiem un citiem jaunumiem mūsu portālā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē