Viņš atdeva dzīvību par Latviju. Stāsts par pulkveža Oskara Kalpaka dzīvi un nāvi

Pulkvedis Oskars Kalpaks (1882–1919) krita kaujaslaukā 37 gadu vecumā vien dažus mēnešus pēc neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanas, kad turpinājās Brīvības cīņas.
Mārīte Kalniņa
Foto: Mārīte Kalniņa un no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva

Šodien par viņu tiek stāstīts grāmatās, viņš tiek godāts vairākās piemiņas vietās, viņa vārdā nodēvētas ielas un skolas. Savukārt dzīves laikā, neziņas pārņemtajā Latvijā uzņemoties latviešu karavīru vienību komandiera pienākumus Pagaidu valdības dienestā, viņš nekādu īpašu atzinību nebaudīja. Valsts svētku priekšvakarā atskatīsimies, kā pulkvedis Kalpaks dzīvoja, par ko cīnījās un arī mira.

Pulkveža Kalpaka dzimtās mājas Liepsalas Madonas novada Oš­upes pagastā šodien ir kopta un publiski pieejama piemiņas un patriotiskās audzināšanas vieta. Te, no šīs purvainās vietas un sūros senču sviedros iekoptās zemes, no kalpu dzimtas nācis zemnieks un liels karavīrs, kurš, iespējams, būtu izvēlējies citu ceļu, bet nolēma stāties cariskās Krievijas karaskolā, jo tur daudz naudas nevajadzēja. Turpat netālu, Visagala kapos Meirānu pagastā, viņš atdusas. Un kapa piemineklis pulkvedim izcirsts no tā paša dižakmens, pie kura, ganos iedams, Oskars bieži mēdzis doties. 

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā par Oskaru Kalpaku tika radīta patriotiska leģenda un viņam piešķirta Latvijas karaspēka pirmā virspavēlnieka slava – tas lasāms arī uz kapa pieminekļa –, lai gan oficiāli šāda titula viņam nebija, jo Pagaidu valdībai uzticīgie bruņotie spēki oficiāli kļuva par neatkarīgu Latvijas armiju tikai 1919. gada vasarā. Realitāte tobrīd bija daudz skaudrāka – to savā pamatīgajā pētījumā par pulkveža dzīvi un cīņu gaitām uzsver viņa novadnieks, ievērojamais vēsturnieks un arheologs Ēvalds Mugurēvičs (1931–2018).

Liepsalu Kalpaki

Oskars Kalpaks piedzima 1882. gada 6. janvārī kā otrais bērns Pētera Kalpaka un viņa sievas Ilzes ģimenē. Toreiz Liepsalas bijušas triju zemnieku sētu kopa mežainā un purvainā Meirānu muižas nostūrī Aiviekstes upes kreisajā krastā. No Visagala meža to atkarojuši un iekopuši latviešu dzimtcilvēki. Lai gan upe, kas iztek no Lubāna ezera, atradās četrus kilometrus no mājām, bagātīgie un neierobežotie Lubāna palu ūdeņi zemo un līdzeno apkārtni pārvērta grūti izmantojamā ūdeņainā klajumā, kur vietām pacēlās augstākas saliņas. Te auguši daudzi dižkoki – ozoli un liepas –, tāpēc vieta iesaukta par Liepsalām.

Tēvs vēlējies, lai pēc vietējo skolu beigšanas Oskars kā vecākais dēls kļūst par lauksaimnieku.

Lubānas luterāņu baznīcas mācītāja pierakstos 19. gadsimtā minēts, ka Liepsalās dzīvojot ģimene ar uzvārdu Kalpacs. Vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs uzskata, ka īpatnējais uzvārds visdrīzāk veidojies, saplūstot vārdiem kalps un acs, un liecinot par to īpašnieku izcelšanos no kalpiem. Turklāt pats Oskars esot parakstījies kā Kolpaks, jo Meirānu izloksnē patskanis a pārvēršas par o.

Oskaram bija astoņi gadi, kad viņš zaudēja māti. Mierinājumu zēns meklēja pie pārējās plašās ģimenes, kas dzīvoja Liepsalās vai to tuvumā, – tēvs, pamāte, brālis, māsa, vecvecāki, četri tēvabrāļi un trīs tēvamāsas. Divi brālīši no tēva otrās laulības nomira jau zīdaiņa vecumā. Apgalvojums, ka Kalpaks dzimis saimnieka ģimenē, neatbilst patiesībai, uzsver Mugurēvičs, jo tēvs par pilntiesīgu Liepsalu saimnieku kļuva tikai 1898. gadā, kad Meirānu muižas īpašniekam baronam Heinriham Volfam bija pakāpeniski samaksājis ļoti augstu zemes un sētas izpirkšanas naudu – 2100 sudraba rubļu. Oskars tad jau bija sešpadsmitgadīgs jauneklis, kuram jāizšķiras par tālāko dzīves ceļu. Iepriekš, ganos iedams, kā arī citos saimniecības darbos strādādams, viņš bija palīdzējis tēvam šo naudu nopelnīt. Zemes kopplatība bijusi 50 hektāru, bet liela daļa no tās grūti izmantojama. Lielākās iespējas bijušas lopkopībai, jo ganībām varēja izmantot arī Saukas purvam pieguļošo mežu jeb tā saucamo Siena purvu, kas gan piederējis kaimiņu muižniekam – Barkavas īpašniekam grāfam fon Borham. Te atradies arī lielais akmens, kura tuvumā bieži uzturējies Oskars un kas vēlāk kļuva par viņa kapa pieminekli.

Ziemas mēnešos Oskars trīs gadus mācījās Visagala pamatskolā un pēc tam tikpat ilgi Lubānas draudzes skolā. Skolotājs Pasītis Oskaram iemācīja arī vijoļspēli. Vijoles spēlēšana Oskaram esot kļuvusi par iemīļotu nodarbošanos brīvbrīžos. Pat viena no tagadējā Liepsalu memoriāla kompleksa bronzas skulptūrām Trīs mūža draugi ataino Oskaru sēžam uz akmens un spēlējam vijoli.

Tēvs vēlējies, lai pēc vietējo skolu beigšanas Oskars kā vecākais dēls kļūst par lauksaimnieku. Taču pats jauneklis ļoti gribējis turpināt izglītību. Bet tam vajadzēja daudz naudas, kuras tēvam nebija. Turklāt tēvamāsas tobrīd izgājušas pie vīra un viņām bijis jādod pūrs, arī tēvabrāļi veidojuši savas ģimenes.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Par 4 nedēļām
1 €
pirmie trīs maksājumi, pēc tam 3.99 €
Izmēģini
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā
Populārākā izvēle
Par pirmo gadu
24.49 €
pēc tam 34.99 €
Abonē
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Raksta abonements
5 €
Derīgs 28 dienas
Abonē
plus
Pieeja vienam rakstam
plus
Santa+ vide bez reklāmām
plus
Pieeja rakstam jebkurā ierīcē
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē