Vai pusaudzim vasarā vajadzētu strādāt?

Konsultē 
NILS KONSTANTINOVS, 
pusaudžu psihologs

Doma par to, ka bērni, kas sasnieguši piecpadsmit gadu vecumu, varētu vasarā strādāt, daudzās ģimenēs sarunās pavīd itin bieži. Ik pa laikam izskan frāze: «Šovasar tev obligāti būs jāstrādā.» Īpaši jau brīžos, kad jaunais cilvēks kaut ko sagrēkojies un tā vietā, lai sniegtu kaut cik loģisku skaidrojumu savai rīcībai, urbjas telefonā. 

No tā, ko mēs viņam iemācīsim bērnībā un pusaudža gados, arī būs atkarīgs, cik veiksmīgs jaunietis vēlāk būs savā darba dzīvē

Labi, ja ir lauki. Tur darba tikums, šķiet, rodas gribot negribot: jau mazam tev iesprauž rokās tavam izmēram īpaši radītu grābeklīti vai kaplīti, un – vico kopā ar pieaugušajiem. Bet ko darīt pilsētas bērniem, kam lauku nav? Un līdz ar to nav iespēju piepalīdzēt kaut jelkādā ikdienas darbā saimniecībā (vēlams tādā, kas nes peļņu, piemēram, ogu lasīšanā). Protams, nereti risinājums ir radi un draugi laukos, bet patiesībā jau gribētos, lai tīnis darba iemaņas apgūst pie kāda, kas nav gluži radinieks vai draugs, lai pastrādā kaut mēnesi pa pāris stundām dienā, apgūstot tādas dzīvē noderīgas lietas kā komunikācija ar pieaugušajiem, spēja uzņemties atbildību, pienākuma izjūta (jo pateikt mammai «Es negribu!» ir daudz vieglāk nekā to pašu paziņot kādam svešam). Un, galu galā, lai gūst arī izpratni par to, kā nauda tiek pelnīta, – kā rodas tie ierastie divi vai pieci eiro, kas līdz šim vienmēr kā pēc burvja mājiena parādījušies viņa maciņā. Vēl viens ieguvums – vasaras darbs, visticamāk, nāks par labu arī bērna pašapziņai: lūk, vēl viens dzīves lauks, ko tu, mīļo bērniņ, pats vari ietekmēt! 

Un pretī visiem šiem apsvērumiem – pavisam citāds viedoklis par bērnu darbu vasarā: gan pagūs; nav ko sasteigt; ej nu zini, ar kādiem svešiem cilvēkiem kopā būs jāstrādā un vai viņi pret manu bērnu izturēsies labi.