Teologs Kaspars Simanovičs: Arī man bija sajūta, ka mums tikai mazliet jāpaciešas un būs labi…
Šis laiks, tāpat kā daļai atrāvis vaļā agresiju, uzkrāto aizvainojumu un vēlmi protestēt, citos, protams, ir atklājis arī labo. Parādījis, ka mēs esam spējīgi arī uzupurēties, būt līdzjūtīgi un palīdzēt. Tomēr izdarīt secinājumus ir par ātru. Šis ir pārmaiņu laiks, un, kas no tā iznāks, to mēs vēl redzēsim.
Foto: Matīss Markovskis
Faktiski tas ir klasisks pusaudžu protests. Mēs kā sabiedrība ejam cauri tādai kā ģimenes krīzei, kurā pusaudži grib protestēt.
Kad sākās pandēmija, lielai daļai likās – tas, kas mūs piemeklējis, lai arī nepatīkams, tomēr drīz vien ir pārvarams. Mēs tūdaļ tiksim ar to galā un atgriezīsimies atpakaļ pie normālās ikdienas dzīves. Likās – ir tikai jāsaņemas un tūlīt būs labi. Tūlīt atradīsim risinājumu. Atradīsim labāko vakcīnu, visus savakcinēsim, un viss beigsies. Vēl tikai mazliet jāpaciešas, un viss atkal būs ierastajās sliedēs.
Bet nav. Un man ir jāatzīst, ka arī es izjūtu zināmu iekšēju sakāvi šajā ziņā. Manuprāt, ir jāapzinās skarbā patiesība – tas, kas mūs ir piemeklējis, ir garais kovids. Un ne tikai medicīniskā nozīmē, bet arī emocionālā, mentālā un fiziskā. Ir jūtams vispārējs, visu pārņemošs nogurums. Un tas nav nogurums no smaga darba, no lielas slodzes, bet gan vispārējā stāvokļa, kādā mēs atrodamies ilgu, nu jau pārāk ilgu laiku.
Šo var salīdzināt ar situāciju, kad, braucot ar auto, mums kaut kur jāpaspēj noteiktā laikā. Tādās reizēs mēs mēdzam jūtīgi reaģēt uz katru aizķeršanos, mūs ātri sāk kaitināt jebkura veida šķēršļi – tur sastrēgums, tur kāds izraisījis negadījumu, tur kāds mēģina aizlīst priekšā. Ar katru šķērsli kāpj stress. Ja mēs brauktu tieši pa to pašu maršrutu, tikai bez vajadzības kaut kur nokļūt precīzā laikā, visticamāk, mēs justos daudz relaksētāk, un šķēršļi radītu mazāk stresa. Līdzīgi ar pandēmiju. Prātā ir bijis uzstādījums, ka, lūk, tur mūs jau gaida pandēmijas beigas, un, attiecīgi, ceļā uz to tracina visi iespējamie šķēršļi. Un to nav maz – dažādos līmeņos. Politiķi turpina izrādīt atkarību no reitingiem un nerīkojas kā valstsvīri un valstssievas, bet turpina īstenot savtīgas intereses. Ierēdņi turpina turēties pie saviem krēsliem – par spīti tam, ka brīžam ir nekompetenti. Cilvēki turpina ticēt sazvērestības teorijām vairāk nekā savai valdībai vai medicīnas ekspertiem… Tas viss rada stresu un pat agresiju.
