Sieviete, kur tu lien!? Vilciena vadītājas Viktorijas stāsts

Diena ir saulaina, un Vagonu parkā rosās dzelzceļnieku formās tērpti cilvēki. Tepat uz sliedēm arī vairāki spilgti dzeltenie jaunie elektrovilcieni. Darbā tie vēl nav laisti – joprojām tiek skrūvēti, pārbaudīti un ir sertifikācijas procesā. Tikmēr jauno vilcienu vadītāji mācās, jo, kā saka Viktorija, jaunajos vilcienos viss būšot citādi. Viktorija nerunā daudz, bet, kad saka, teiktajam ir svars. 

Kolēģi vīrieši manu izvēli mācīties par mašīnisti uztvēra ļoti dažādi. Man teica: kur tu lien – vai tiešām tev to vajag?

Savos 49 gados viņa izlēma – dzīvē nepieciešamas pārmaiņas. Divpadsmit gadus nostrādājusi akciju sabiedrībā Pasažieru vilciens par biļešu konduktori un pavadoni, nu viņa grasās dzīvē pāršķirt jaunu lappusi. Teorija jau ir apgūta, jauno vilcienu vadītāja apliecība iegūta. Taču priekšā vēl praktiskā daļa. Lai iepazītu dzelzceļa līnijas, reālo vidi un infrastruktūru no vadīšanas skatpunkta, tagad viņa, pirmā sieviete mašīniste, sākusi strādāt par mašīnista palīdzi vēl uz vecā parauga vilcieniem. Jaunā parauga vilcienos mašīnistiem palīgu nemaz nebūšot, tur vadītāja kabīnes vidū ir tikai viens tronis – mašīnistam.

Vilcieni – tikai pa gabalu

Iekāpjam jaunajā vilcienā – viss vēl smaržo pēc jauna vagona. Tamburu tur nav, un no vadītāja kabīnes ejā paveras skats tik tālu, tālu, ka nosmejam – konduktoriem te vajadzētu skrejriteņus, jo ieskrieties tiešām ir, kur. Vadītāja kabīnes pults būtībā ir viens liels dators – podziņas, podziņas un vien pāris kloķīšu. Viktorija iesēžas vadītāja krēslā, un šajā ainā viņa iederas ļoti labi. Te arī minivirtuvīte – mikroviļņu krāsns un mazītiņš ledusskapis. Viss, lai vadītājs justos ērti. Strādāt dzelzceļā un reiz pat vadīt vilcienus – tādas domas savulaik Viktorijai nekad nav bijis: «Pirmo reizi mūžā ar vilcienu braucu, kad man bija kādi 15 gadi – ar meitenēm devāmies uz Jūrmalu skatīties jūru.