Sanita Tauriņa: Man nav mērķa sevi dziedināt. Man tāpat dzīve ir atņēmusi visu

Sanita Rīgā bija tikai neilgu laiku, taču paspējām satikties divreiz, vispirms emocionālā sarunā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) mazajā un ļoti skaistajā dārzā, bet nedēļu vēlāk – LMA diplomandu izstādes atklāšanas dienā, lai aplūkotu viņas maģistra darbu – instalāciju «Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu». Šo darbu veidot viņu iedvesmoja dēla Matīsa Runtuļa radošais ceļš, kurā skumjas bija apzināti izvēlēts izteiksmes līdzeklis. Pāris dienu vēlāk Sanita devās atpakaļ uz Spāniju. 

Matīss jau bija nocelts un apsegts. Apgūlos blakus, turēju viņa roku un lūdzu piedošanu… 

– Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā vasaras sākumā tika atklāta izstāde Kā es jūtos pēdējā laikā, kurā starp divpadsmit mākslinieku darbiem līdz pat 31. augustam būs apskatāms arī tavs darbs. Kā jūties pašlaik?
– Ir, ko darīt! Jūtos labi. Izstādei piekritu nevilcinoties, jo tajā no dažādiem aspektiem tiek skatīta mentālās veselības tēma, un mans darbs – daļa no maģistra darba – tur ļoti iederas. Jāatzīst, pēdējo trīs gadu laikā sevis dziedināšanas procesā un sarunās ar Matīsu esmu mainījusies. Agrāk likās neticami, ka lielu zaudējumu var pārvērst skaistā gaismā un beznosacījumu mīlestībā, bet, izrādās, tas ir iespējams.

– Tu un tavs bijušais vīrs – Virus Art līdzīpašnieks Viktors Runtulis – esat atraduši veidu, kā pieredzēto caur mākslu izdzīvot jēgpilni. Pirms diviem gadiem izrāde Šī mīlestība nepārdodas, kas aicināja pievērst uzmanību mentālajai veselībai, bija kā nepabeigta tēva un dēla saruna. Vai tavs maģistra darbs ir mammas un dēla nepabeigtā saruna?
– Tā varētu teikt. Drīzāk – saruna, kas turpinās… Lai gan darbā ir saskatāmas ar mentālo veselību, stigmu un sabiedrības aizspriedumiem saistītas problēmas, es tomēr akcentu lieku uz Matīsa – ļoti gaiša, dāsna un talantīga cilvēka – radošo procesu un jaunradi, kas ir saistīta ar viņa skumjām.