Rakstīšana par psihiatrisko slimnīcu izglāba viņas dzīvi: Es ienīdu turp doties

– Astoņus gadus pēc iznākšanas grāmata Mīlestības gravitācija nu ir iztulkota arī latviski. Cilvēkiem, kas šo grāmatu vēl nav lasījuši, – par ko tā ir?
– Tā ir par vecu psihiatrisko slimnīcu Bekomberju, kas atrodas pie Stokholmas. Galvenais tēls būtībā ir pati slimnīca. Zviedrijā visas šāda veida slimnīcas tika slēgtas deviņdesmito gadu vidū. Mūsu kultūrā šīs vecās, slēgtās slimnīcas ir kā veci spoki… Un tad ir meitene Džekija, kas apmeklē slimnīcā savu tēvu Džimu. Sākumā viņa to apmeklē kopā ar savu māti, vēlāk sāk to darīt viena. Arī mans tēvs bija Bekomberjas slimnīcas pacients, un es viņu tur kā bērns apmeklēju. Tomēr grāmata ir par slimnīcu, un tās notikumiem nav sakara ar manis pašas dzīvi.

Grāmata ir sava veida piemineklis bērnam, kas apmeklē savu vecāku vecā psihiatriskā slimnīcā.

– Vai ir iespējams nodalīt savu pieredzi no iedomātās, grāmatā aprakstītās?
– Tas nemaz arī nav jānodala. Es izmantoju savu pieredzi kā kādreizēja šīs slimnīcas apmeklētāja. Esmu veikusi to pašu nelielo ceļojumu, kādu grāmatā veic viņa, – kāpu autobusā un braucu uz šo slimnīcu, kas zviedru sabiedrībā tiek uztverta kā ļoti biedējoša vieta. Neprāta vēsture savā ziņā ir bijusi klusēšanas vēsture, kad šo cilvēku stāstus stāsta normālie cilvēki. Bet es negribēju būt vēl viena normālā persona, kas apraksta vietu neprātīgajiem, – tā šķita tāda kā nodevība. Nezināju, kā lai atrisinu šo problēmu. Tad sapratu, ka manis pašas pieredze Bekomberjā varētu būt tas, kas dod man tiesības rakstīt šo romānu. Kā šāda slimnieka piederīgais tu vari pārkāpt robežu starp prātu un neprātu.