Filozofs Vents Sīlis – viens pats sevī un mājās

Dzīvojot līdzšinējā tempā, daudziem no mums bija grūti saprast, kuras reakcijas ir patiesi manas, bet kur tikai pietēloju, lai izpatiktu citiem. Likās – savas patiesās jūtas un savu patieso es nemaz nedrīkst izpaust, jo tas ir pārāk lielā pretrunā gan ar profesionālās dzīves plāniem, gan ar sarežģīto privāto attiecību tīklojumu.

Bijām pieraduši pie tā, ka darba efektivitātes un ražīguma vārdā ir tikai normāli apspiest notiekošā bezjēdzības un iekšējās trauksmes izjūtu. Pastāvīga pašnolieguma un atsvešinātības sajūtu bijām pieraduši kompensēt ar dažādām atkarībām. Pat ja dažkārt sagribējās to visu nobremzēt, lai beidzot saliktu sevi pa plauktiņiem, bija bail apstāties un izkrist no aprites. Gribējās vairāk brīvdienu – pat nevis tāpēc, lai atpūstos, bet drudžaini mestos apdarīt iekavēto un atlikto.

Lai pārtrauktu šo trako skrējienu, izrādās, bija nepieciešams ārkārtas stāvoklis, kurš šoreiz radās vīrusa dēļ. Bija vajadzīgs kaut kas vienlaikus globāls un ļoti personīgs. Jo izdaudzinātā ekoloģiskā krīze un klimata katastrofas (plūdi, sausums, mežu ugunsgrēki), kā arī lokālas sociālās katastrofas (kari, nevienlīdzība, pašdestruktīva uzvedība, atkarību izplatība) netraucēja nedz ražot, nedz patērēt, proti, nekādi neiespaidoja vāveres riteņa ātrumu. Mēs arvien biežāk runājām par to, cik tērēta ir patērētāju sabiedrība, ka tā turpināties vairs nevar, bet nākamajā rītā tik un tā gājām uz darbu un veikalu. Un viss turpinājās. Līdz šim brīdim.