Pēteris Krilovs par Kultūras akadēmiju, infantīliem vīriešiem un dzīves šķautnēm

Laiks tāds, ka gribas runāt ar kādu dzīvē daudz pieredzējušu cilvēku. «Vecu, jūs gribat teikt,» pasmejas režisors Pēteris Krilovs. Aizgājis no skatuves mākslas pedagoga darba Latvijas Kultūras akadēmijā, šosezon viņš plāno vairākus jaunus iestudējumus, par kuriem gan vēl esot pāragri runāt, un filmē – pašlaik top viņa jaunākais darbs Sarkanais šķūnis.
Ilze Anna Vītola
Foto: Matīss Markovskis

Pieturzīmes

•  Dzimis 1949. gada 18. februārī. 
•  Kino un teātra režisors, skatuves mākslas pedagogs.
•  Beidzis Vissavienības Kinematogrāfijas institūtu Maskavā.
•  Bijis Daugavpils teātra režisors un mākslinieciskais vadītājs, vēlāk viens no Jaunā teātra institūta dibinātājiem.
 Saņēmis Lielo Kristapu par filmu Starp debesīm un zemi – Augšdaugava (1994).
•  Ir meita un mazmeitiņa.
•  Ilgi – vairāk nekā 12 gadu – daļa no Pētera ģimenes bija arī vārna Tipe.

Radošā inteliģence ir stipri zaudējusi savas pozīcijas. Negribu teikt – degradējusies, nē, bet tā ir apātiska. Katrs pats ņemas ap sevi.

Kad plānojam vietu intervijai, režisors aicina pie sevis uz mājām, un, kad jautāju, kur viņš dzīvo, atbild: modernajā rajonā – Āgenskalnā. Izrādās, modernajā rajonā viņš dzīvojis visu mūžu – tajā pašā dzīvoklī, no kura viņa tēvs Osvalds Bileskalns 1951. gada izgāja, lai nekad vairs neatgrieztos. Čekisti viņu apcietināja un nogalināja. Pēterim tad bija divi gadi, un par tēvu viņa atmiņās palikusi tikai viena neskaidra aina. 

Režisors sagaida mani kopā ar savu uzticamo četrkājaino draugu Timuru, vāra kafiju, ko dzeram no trauslām porcelāna tasītēm, piedāvā cepumus un lielas, dzeltenas plūmes. Runājamies Krilova kabinetā, Timurs iekārtojas pie saimnieka kājām, bet citā istabā uz palodzes laiski atpūšas kaķis Māsa, kam režisors sagādājis nedaudz sausa siena – lai ir, kur padzīvoties.


– Visu mūžu esat dzīvojis Āgenskalnā, tāpēc nevaru neparunāt par to, ka Pārdaugavas vaibsti ir mainījušies, jo īpaši jau tagad, kad nojaukts piemineklis. 
– Pārdaugavu ļoti mīlu un, tāpat kā citi pārdaugavieši, bieži mēdzu teikt: es dzīvoju Pārdaugavā, nevis Rīgā, uz Rīgu es braucu pāri tiltam.
Par pieminekli – atceros, kā to būvēja, un zinu arī, ka 1947. gadā tajā vietā bija vācu ģenerāļu karātavas. Tās gan neredzēju, piedzimu pēc tam. Otrā pusē, kur tas skaistais parks (starp citu, skolas laikā piedalījos koku stādīšanā), agrāk bija pārdaugaviešu mazdārziņi. Kad uzbūvēja pieminekli, likās – noticis sliktākais, kas var notikt. Kad nojauca, domāju – labi, beidzot tas ir izdarīts. Bet manī nav tādas milzīgas, mitoloģiskas sajūsmas par to. Esmu redzējis Podnieka filmu, šo pieminekli veidoja latviešu mākslinieku kopa, LPSR Kultūras ministrijas iniciēta, bet neviens jau tolaik nedomāja: kādas šausmas mēs tur būvējam, tas ir Bībeles lāsts, ko stutējam augšā, un kas nu būs!

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Par 4 nedēļām
3.49 €
pirmie trīs maksājumi, pēc tam 3.99 €
Izmēģini
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā
Populārākā izvēle
Par pirmo gadu
24.49 €
pēc tam 34.99 €
Abonē
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Raksta abonements
5 €
Derīgs 28 dienas
Abonē
plus
Pieeja vienam rakstam
plus
Santa+ vide bez reklāmām
plus
Pieeja rakstam jebkurā ierīcē
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē