Paliatīvās aprūpes nodaļas enģelis Maija: Ikviens ir pelnījis mīlestību

«Mēs dzīvojam ļoti materiālā pasaulē, kad svarīgi ārējie sasniegumi – vara, slava, doktora grādi, bet man šķiet, ka daudz svarīgāks ir dvēseles gaišums,» saka Maija Ločmele, jauna (31), skaista sieviete, kura izvēlējusies darboties mūsdienās ne sevišķi populārā jomā – kopt vecus, mirstošus cilvēkus. Tuvumā redzējusi nāvi gan darbā slimnīcā, gan ģimenes lokā. «Es no nāves nebaidos. Baidos, ka dzīves laikā neizdarīšu neko jēdzīgu.»
Inita Sila
Foto: Matīss Markovskis

– Jautāšu tieši: kā tu nonāci līdz slimu cilvēku aprūpei? 
– Mēs ģimenē vienmēr esam rūpējušies cits par citu, jo esmu augusi starp vēl četriem bērniem, man ir trīs māsas un brālis, ģimene ir mana vienīgā bagātība. Augām laukos, vecāki joprojām saimnieko netālu no Nītaures.

Vecākā māsa teju divdesmit gadu (kopš viņas 22 gadu vecuma) ir pareizticīgo mūķene, arī es 18 gadu vecumā pieņēmu pareizticību, un tas noteikti ir ietekmējis manu izvēli. Ticība, svētceļojumi, māsas apciemošana klosterī – tas viss ieliek citas vērtības. Iemāca pazemību, pieticību, pateicību. To, ka nevis nauda ir vērtība – lai gan jāpateicas pat par mazumiņu, kas tev ir, – bet ģimene un cilvēki apkārt ir vērtība. Cieņa citam pret citu un mīlestība ir vērtība. Cilvēks pats par sevi ir vērtība. 

Uzņemoties šo kundzīšu aprūpi, pati sev solīju, ka šo darbu paveikšu līdz galam, proti, par viņām rūpēšos līdz viņu pēdējam elpas vilcienam.

– Tava māsa ir pareizticīgo mūķene, šeit, Rīgā? 
– Jā, dzīvo klosterī Barona ielā, viņai ir sava celle, mēs tur pasēžam, parunājamies, mēdzu iesaistīties viņas pienākumos – esmu palīdzējusi gan svētās maizītes, gan konservus ziemai gatavot. Man ļoti patīk iet palīgā liet sveces. 

Māsa ir ļoti harismātiska, vienmēr bijusi kompānijas dvēsele, ar lielisku humora izjūtu, laba stāstniece, kas pamana vissīkākās detaļas. Daudzi, ne tikai ticīgie, man pateikušies, ka esmu ar māsu iepazīstinājusi, viņā ir kaut kas tāds… īpašs. Protams, sākumā bija šoks par māsas izvēli, man bija tikai 12 gadu un bija bail, ka viņu vairs nekad neredzēšu. Man nebija ne jausmas, kas ir klosteris, – tik, cik filmās redzēts, kur tas atspoguļots triviāli un neatbilst realitātei. Tas ir stereotips, ka klosterī viegla dzīve, ka tur dodas slinkie, kas negrib neko darīt. Es nevarētu būt mūķene! Iedomājies, viņas kopā ir 70 māsas – kā milzīga ģimene, un katrai savs raksturs. Klosteris ir kā mazs ciematiņš, kur katrai savi pienākumi un atbildība. Viena atbild par dārzu, otra gatavo ēst māsām, cita – bezpajumtniekiem… Patiesībā ikdiena ir ļoti intensīva. Klosterī lūgšanas nekad nepārtrūkst, visu diennakti kāda lūdzas. No dienas dienā lūgties – tas prasa ārkārtīgi lielu garīgu disciplīnu.

Turklāt pie mūķenēm pēc padoma, emocionālā un garīgā atbalsta vēršas arī cilvēki ārpus klostera. Iespējams, šī garīgā slodze ir iemesls, kāpēc mūķenes bieži slimo, jo viņas sevi izdedzina. Otrs iemesls varētu būt arī nepietiekamais uzturs, jo viņas stingri ievēro gavēņus. Gavēt it kā ir veselīgi, bet nezinu, vai pietiekami tiek domāts par organismam nepieciešamajām uzturvielām. 

– Pareizticībā pārgāji māsas ietekmē?
– Iespējams. Mani ne īpaši uzrunā tas spožums, greznums, jo man patīk vienkāršas lietas, taču saista disciplīna, patīk grēksūdzes. Kad vajag visu sakārtot pa plauktiņiem, citi iet pie psihoterapeita (arī labi), es – uz grēksūdzi, jo man tas palīdz. Vispār jau dzīve ir… nemitīga cīņa ar sevi. Un – jo tuvāk Dievam esi, jo vairāk kārdinājumu. Esmu ievērojusi – pēc dievkalpojuma vai grēksūdzes man īpaši rodas kārdinājumi stulbas lietas sadarīt. Ja atbrīvojies no viena sava grēka vai kaislības un to neaizpildi ar kaut ko citu – vērtīgu, tā vieta tukša ilgi nestāvēs…

Lai turpinātu lasīt, reģistrējies!

Iegūsti piekļuvi labākajam saturam, jaunumiem par Tev interesējošām tēmām, podkāstiem un citiem jaunumiem mūsu portālā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē