Maija Silova-Ulvanga atklāti par dzīvi pēc kāzām: Man izaicinājums bija sākt gatavot ēst

Uz interviju Maija atnākusi skaistā gaišpelēkā bikškostīmā – varbūt tādēļ, lai nesūtītu nekādu lieku vēstījumu? Apģērbs ir arī viņas valoda. Atbildot uz jautājumiem, viņa bieži met garus teikumu lokus, aizfilozofējas un taustās ap atbildes būtību, brīžiem to vispār pazaudējot. «Īsi un kodolīgi – tas nav par mani!» viņa smejas. Bet tā ir taisnība, un pēc tam intervijas tekstā daudz nākas īsināt. Par pārējo ir sajūta – Maija visu vēlas turēt savās rokās, un samta cimdiņos slēpjas metāls. Viņa pieradusi uzticēties tikai pati sev. Tomēr šoreiz šķiet, ka mēs viena otrai uzticamies, tie mums ir mazi svētki, un sarunas pēcgarša ir silta. 

– Tu esi veidojusi un vadījusi televīzijas raidījumus un pasākumus, bet ko īsti tu dari pašlaik? Atrodu tevi tikai Instagramā.
– Tagad daru to, ko darīja mani vienaudži pirms 15 gadiem, kad manā dzīvē bija tikai darbs, – esmu nodibinājusi ģimeni un veltu laiku tai. Tomēr arī par darbu neesmu aizmirsusi, tikai tagad tas organiski pārcēlies uz digitālajām platformām. Instagram platformā man jau ir 30,8 tūkstoši sekotāju, kas Latvijai jau ir medija auditorija. Es veidoju saturu šajā medijā – stila un dzīvesveida rakstus, iedvesmas materiālus. Vadu arī kādus īpašus pasākumus, bet reti. Orientējos uz saviem sociālajiem tīkliem, jo tā varu pati plānot saturu, publicēt to man piemērotā laikā, uzrunāt savu auditoriju nepastarpināti.

Ja esmu izturējusies pret sevi īpaši stingri, tad sevi atalgoju, piemēram, atļaujos būt nešpetna ēdiena izvēlē.

Aprakstu modes tendences, un galvenais kritērijs man ir – lai mode būtu pielietojama. Mode šajā gadsimtā ir tik dažāda, un dažkārt nav izmantojama ikdienas dzīvē, bet es vairāk skatos uz klasiku un pamatvērtībām. Mēs redzam, cik strauji viss mainās, – agrāk vienmēr bija divas kolekcijas, pavasara-vasaras un rudens-ziemas, bet tagad mode jaunumus mums piedāvā jau pastāvīgi! Tāpēc rodas priekšstats, ka visu laiku vajag tiekties uz kaut ko jaunu un sieviete nebūs pilnvērtīga, ja viņai nebūs krekliņa virs nabas vai vēl kāda moderna apģērba gabala. Es gribu dot to sajūtu, ka neviena neko nav nokavējusi un nevar nokavēt, bet var izvēlēties pārbaudītas vērtības – klasiku. Nevis garlaicīgu klasiku, bet ar mūsdienīgiem elementiem. Šāds apģērbs arī pēc trim, četriem gadiem joprojām būs aktuāls, un būs ietaupīts laiks, finanses un emocijas.

– No malas skatoties, šķiet, ka visus šos gadus esi nopietni strādājusi arī pati pie sava vienmēr tik nevainojamā ārējā tēla. Ko tas no tevis ir prasījis?
– Tu saki «nopietni strādājusi», bet es to pat neesmu jutusi. Man tas ir dzīvesveids, rakstura iezīme. Es jau skolas gados mēdzu staigāt žaketēs un biju ieradusi sevi turēt disciplīnā. Protams, tas prasa lielu laika resursu.