Latvijas operas zvaigzne Žermēna Heine-Vāgnere – mīlai un mākslai ziedots mūžs

Jāprot laikā aiziet

«Es biju izlēmusi – divdesmit pieci gadi uz skatuves un pietiek. Gribēju aiziet savā labākajā formā, skatītājiem neapnikusi. Man bija piecdesmit divi gadi, profesionālā varēšana vēl bija, bet tas nu ir manā raksturā: ja es ko izlemju, tad pie tā arī palieku un nekādi argumenti manu lēmumu nespēj mainīt,» Žermēna Heine-Vāgnere teica mūsu sarunā pirms divdesmit gadiem, kad tikos ar mākslinieci pēc viņas astoņdesmitās jubilejas un Ministru kabineta balvas – vēl vienas augstas atzinības pēc Triju Zvaigžņu ordeņa un Lielās mūzikas balvas – saņemšanas. Bija pagājuši divdesmit astoņi gadi, kopš viņas balss pēdējo reizi skanēja no Operas nama skatuves. Klausījos mākslinieces atmiņās.

Mākslā nedrīkst izraisīt žēlumu. Ir muļķīgi iedomāties, ka mākslinieki no teātra jāiznes ar kājām pa priekšu

«Bija 1975. gads. Mani izsauca teātra vadība un jautāja, kādu lomu es gribētu iestudēt – Normu vai lēdiju Makbetu. Teicu, ka tam nav nekādas nozīmes, jo rudenī tāpat vairs Operā nedziedāšu. Es aizeju. Neviens tam neticēja. Domāja, ka koķetēju. Man piedāvāja pat algas pielikumu. Atbildēju, ka ir kolēģi, kas to pelnījuši, un šī naudiņa viņiem tiešām noderētu. Tādā ziņā mūsu Kultūras ministrija pret saviem māksliniekiem necienīgi izturējās. Tolaik visās Savienības republikās PSRS Tautas skatuves māksliniekiem (Šis statuss bija arī Žermēnai Heinei-Vāgnerei. – L. B.) nebija mazāka atalgojuma par piecsimt rubļiem, tikai pie mums augstākie griesti bija trīssimt rubļi.

Ja patiešām mīl mākslu, nevis sevi mākslā, tad, cienot gan mākslu, gan sevi, ir jāprot laikā aiziet. Nekad to neesmu nožēlojusi. Toreizējais kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs bija teicis: nekas, nekas, pēc pusgada Heine-Vāgnere būs atpakaļ Operā. Cilvēki, kuri tā domāja, mani nepazina. Lēdija Makbeta, kuru nodziedāju tikai četras reizes, bija manas pēdējās lomas iestudējums mūsu teātrī un pēdējā sadarbība ar maniem lieliskajiem partneriem – režisoru Jāni Zariņu, diriģentu Aleksandru Viļumani, scenogrāfu Edgaru Vārdauni. Un kur tad vēl mani izcilie Makbeti – Maigurs Andermanis un Pēteris Grāvelis!»

«Viena no manām visspilgtākajām atmiņām – lēdija Makbeta Verdi Makbeta iestudējumā 1975. gada oktobrī,» mākslinieces simtgades atcerē žurnālā Mūzikas Saule rakstīja komponists Arturs Maskats. «Žermēna šo savu lomu bija izstrādājusi ar filigrānu meistarību. Lēdija Makbeta bija absolūtā ļaunuma, nevaldāmas valdītkāres un satriecoša prāta iemiesojums, kura vada savu vīru pretim ārprātīgiem noziegumiem viņa cīņā par karaļa troni. Beigās lēdija sajūk prātā, sabrūk pati no sava ļaunuma un nozieguma svara.»

Mūsu sarunā māksliniece atcerējās savu atvadu izrādi Baltajā namā 1975. gada 27. novembrī. «Manas atvadas no Operas notika ar Turandotu. Ar to es atvadījos no skatītājiem un pateicu viņiem paldies.» Patiesībā tāda vārdos izteikta atvadīšanās no skatītājiem nenotika. Mākslinieces paldies bija viņas spoži nodziedātā loma, kas saviļņoja publiku, bet tovakar zālē sēdošie nenojauta, ka viņiem bijusi tā laime dzirdēt un redzēt spožo operas zvaigzni uz skatuves pēdējo reizi. Kad priekškars jau bija aizvērts, abi Kalafi – Miķelis Fišers un Kārlis Zariņš – uz rokām nonesa savu Turandotu no skatuves,