Kaspars Daugaviņš par dzīvi, hokeju un īsto mīlestību: Meklēju internetā, ar ko uz randiņu aiziet

– Kaspar, iedomājies, ka sēdi savā pašreizējā kluba īrētajā mājā Slovākijā pie ezera, pie tevis atnāk Ziemassvētku feja un jautā – kas tev bija šāgada nozīmīgākie notikumi?  
– Pirmajā vietā neapšaubāmi ir izlases bronzas medaļa, jo uz to gājām divdesmit septiņus gadus, personīgi es – astoņpadsmit. Otrkārt, man bija ļoti laba sezona Vācijā. Iepriekšējā bija vāja, tāpēc vajadzēja ļoti saņemties. Vācijā man bija 22 iemesti vārti, kļuvu par vienu no vadošajiem spēlētājiem, karjerā tā bija otra mana labākā sezona. Atkal atguvu ticību sev, jo biju jau sācis lēnām atvadīties no hokeja, aizgāju no izlases, bet pēkšņi saņemies, ieguldi vasarā darbu un saproti, ka vari vēl spēlēt visaugstākajā līmenī. Trešais – šovasar mums ar sievu bija desmit gadu kāzu jubileja. Tā bija 14. jūlijā, bet neizdevās kārtīgi nosvinēt, jo ar medaļas stāstiem bija jābrauc pa skolām. Bet domājam nākamajā gadā pasvinēt, būs smuks skaitlis – divi vieninieki. Gribētos sarīkot tādu kārtīgu tusiņu.  

Būt uz ledus bija mans dzīves lielākais mērķis.

– Vasarā gan teici, ka dzīve nav tik salda, pēc lieliskās eiforijas Latvijā nemaz nesekoja tik lieliski līgumi klubos. 
– Nākas to faktu pieņemt, lai arī nav patīkami. Mēs visi sēdējām un cerējām, ka zvanīs no visiem labākajiem klubiem un tiksim pie vislielākajām karjeras algām. Bet notika pretējais. Man šobrīd ir sliktākais līgums no visiem, kas bijuši. Gan finansiāli, gan arī līga ir vienu solīti zem tām, kurās gribēju spēlēt.