Kas īsti ir aiz nāves sliekšņa? Nāvei tuvās pieredzes Latvijā un pasaulē
Kad 20. gadsimta 50. gados Rietumu pasaules medicīnas profesionāļu rokās nonāca efektīvs aprīkojums, ar kura palīdzību tapa iespējams sekmīgi reanimēt kritiskā stāvoklī esošus cilvēkus, pacientu atgriešana šajā saulē nesa līdzi arī kādu medicīnas profesionāļu racionālajiem prātiem grūti izskaidrojamu blakusparādību. Proti, reanimētie pacienti mēdza vēstīt par fantastiskiem un neaizmirstamiem notikumiem, ko bija piedzīvojuši viņsaulē. Daudzi atdzīvinātie cilvēki bija pārliecināti: dzīve nebūt nebeidzas ar fiziskā ķermeņa nāvi. Gluži otrādi – tikai pēc tam, kad apziņa jeb dvēsele ir pametusi blīvo, ķermenisko apvalku, atklājas apkārtējās realitātes īstie plašumi un mistērijas.
Foto: Shutterstock un no publicitātes materiāliem
Harijs Vagrants ir teologs, publicists, mūziķis un ceļotājs. Viņu interesē cilvēka psihes procesi, garīgums, dzīves jēgas meklējumi, kā arī nāve. Tuvās nāves pieredžu pētniecībai Harijs pievērsies jau vairākus gadus. Visvairāk Hariju fascinē, ka nāvei tuvo pieredžu gaismā uz nāvi iespējams raudzīties kā uz spēcīgu garīgās transformācijas katalizatoru. Drīzumā izdevniecībā Zvaigzne ABC tiks izdota Harija Vagranta grāmata Viņpus nāves. Tuvās nāves pieredzes mūsdienu Latvijā, kurā autors apkopojis pieredzes stāstus Latvijā. Ar dažiem stāstiem viņš iepazīstina arī Annas Psiholoģijas lasītājus.
Mīti un leģendas
Nāvei tuvo pieredžu liecības vai tiem saturiski cieši līdzīgi filozofiski apcerējumi bijuši klātesoši cilvēces literatūrā jau kopš neatminamiem laikiem. Der minēt, piemēram, 5.–4. gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojušā sengrieķu filozofa Platona darbā Valsts ietilpstošo leģendāro sacerējumu Mīts par Eru. Sacerējums stāsta par kādu sengrieķu kareivi, kurš gājis bojā asiņainā kaujā un pēcāk vairākas dienas nogulējis nekustīgi starp trūdošiem līķiem. Kad ļaudis Eru kopā ar citiem mirušajiem jau grasījušies sadedzināt uz bēru sārta, kareivis piepeši atmodies, sev līdzi nesot informāciju par pēcnāves dzīves niansētākajiem noslēpumiem. Viņš zinājis stāstīt, ka pēc nāves katras dvēseles dzīvē veiktie labie un sliktie darbi tiek pārvērtēti, turklāt par labajiem darbiem dvēsele saņem atalgojumu debesīs, bet par sliktajiem tiek nosūtīta uz elli. Pēc kāda laika dvēseles pamet gan debesis, gan elli, no jauna iemiesojoties uz zemes.
