Īpašā bērniņa mamma Anete Bendika: Tā ir ļoti svilinoša cīņa

Mums satiekoties, Anete vēl vibrē neseno ceļojumu enerģijā – šoruden kopā ar vīru Miķeli pabijusi Portugālē, tad dažas dienas kopā ar māsu Londonā. Anete stāsta, kā atceļā no Portugāles lidmašīnā pazaudējusi laulības gredzenu – noņēmusi uz brīdi, un viss. Pārmeklēts salons, meklēts pie atrastajām mantām lidostā – nav nekur. «Un braucienā uz Londonu es arī visu salaidu dēlī. Bija plānots, ka Berlīnē satikšu māsu, kura tur dzīvo, un tad lidosim uz mūsu tīņu gadu mīļākās grupas koncertu Londonā. Taču… aizmirsu mājās pasi, bet bez tās iekļūt Lielbritānijā nav iespējams. To atklāju tikai Berlīnē. Apņēmos – kaut asinis pa degunu, bet būšu tajā koncertā! No Berlīnes lidoju uz Rīgu pēc pases, tad uz Londonu. Un bija tā vērts – abas ar māsu spiedzām, lēkājām, pabijām citā realitātē, kur mums atkal ir trīspadsmit gadu. Bet notikumi ar gredzenu un pasi ir sekas manam dzīves ritmam – tāda sasiešanās mezglā, lai piecas dienas varētu atpūsties, nepaliek bez sekām Bet es uzņemos savu daļu atbildības par to un ar šo arī cīnos.» 

Ja ir divi bērni ar mazu gadu starpību, mātes loma, protams, dominē, bet, ja ir bērns ar invaliditāti, šī loma var tevi burtiski apēst.

Sasiešanās mezglā Anetei nozīmē, ka nekas – ne ceļojums un pat ne ikdienas došanās ārpus mājas – nenotiek tā vienkārši: šodien izdomāju, rīt jau daru. Nē, Anetei un Miķelim viss ļoti rūpīgi jāsaplāno, jo viņu vecākajam dēlam Hermanim klātbūtne nepieciešama divdesmit četras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, tāpēc jāiesaista arī asistents, auklīte, dažkārt arī Anetes mamma un draudzenes.