Indra Roga par dzīvi pēc Gruzdova aiziešanas: Stiprums ir līdz brīdim, kamēr salūsti

Ar Indru tikāmies gada izskaņā vēl pirms svētkiem Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mājā «Zirgu pasts» – vietā, kur viņa jau daudzus gadus strādā ar studentiem. Kopš februāra, kad mūžībā aizgāja režisors un izcilais pedagogs Mihails Gruzdovs, viņai ik dienu nākas sadzīvot ne tikai ar lielo zaudējumu, bet arī ar reālo ikdienu. Šajā sarunā viņa ir tieša, pieber kārtīgu realitātes šķipsnu, vienlaikus atklājas īsti un personīgi. Runājot par vīru, viņa joprojām saka «ir», nevis «bija», «esam», nevis «bijām». Skaidrības labad intervijā tagadne labota ar pagātnes formu, lai gan, saņemot «Spēlmaņu nakts» balvu par labāko izrādi bērniem vai jauniešiem «Paolo un Frančeska», Indra teica: «Miša, es tevi mīlu!» – apliecinot, ka mīlestība dzīvo pāri laikam.

– Tieši pirms pieciem gadiem intervijā žurnālam IEVA teicāt, ka jūsu «vienīgās lielās ciešanas ir Mišas slimība» un, ejot cauri ļoti smagai dzīves zonai, vairs nebaidāties no pārmaiņām… Pēdējā gada pārmaiņas ir pavisam citādas. Kāds ir galvenais vēstījums, ko tās atnesušas?
– Protams, ir skumji, un ļoti trūkst Mišas, taču šobrīd pāri visam ir jautājums par to, kas notiek praktiski. Iespējams, skarbi skanēs, bet, manuprāt, mūsu valstī tiešām kaut kas nav kārtībā. Tas nav normāli, ka cilvēks ar maģistra grādu, vēlēts asociētais profesors viens pats ar savu algu nevar uzturēt ģimeni – samaksāt dzīvokli, apģērbties, aiziet pie ārsta… Pētot savu ciltskoku, šķiet, ka šobrīd ir tāpat kā 19. gadsimtā, kad sieviete, zaudējot vīru, un vīrietis, zaudējot sievu, jau pēc diviem mēnešiem atkal ir apprecējušies, jo tas bija vienīgais veids, kā izdzīvot.

Mēs visu mūžu ar Mišu strādājām, lai izpirktu dzīvokli, lai tas paliktu meitai, – daudz ko sev aizliedzām, mēģinājām sakārtot dzīvi…

Vai man tagad vajadzētu steidzami meklēt vēl kādu vīru? Būtu diezgan dīvaini! (Iesmejas.) Visu mūžu esmu strādājusi divos darbos, vienmēr skrējusi… Domāju, ka liela daļa cilvēku Latvijā strādā divos darbos, taču manā gadījumā tas nozīmē strādāt divpadsmit stundu dienā. Man ir piecdesmit seši gadi, un ir diezgan grūti to pavilkt.