Aktrise Sandra Kļaviņa: Laikam es arī vairs nespēju līdz galam uzticēties… 

Daudziem iekšējā atspere šobrīd ir ļoti saspringta, un mēs pat nezinām, kurā brīdī tā var iet vaļā.

–  Ar kādām izjūtām tu šobrīd dzīvo?

– Ar dažādām. Gaidu mirkli, kad šis viss varbūt sāks iet uz beigām… Smejos, ka tad sarīkošu pandēmijas drēbju svinīgo sadedzināšanu, līdzīgi kā pēc grūtniecības, kad jātiek vaļā no vecajām drēbēm, jo sāksies jauns dzīves posms. Bet citādi – šis laiks ir laba iespēja iedziļināties, izzināt. Šobrīd daudz klausos dažādus psihologus, psihiatrus – tas palīdz aizvien labāk atšifrēt tarakānus savā galvā, bet man arī gribas saprast, kurā brīdī cilvēkā var notikt liktenīgais lūzums. Daudziem iekšējā atspere šobrīd ir ļoti saspringta, un mēs pat nezinām, kurā brīdī tā var iet vaļā. Un kas tam var būt par iemeslu. Mums visiem ļoti vajadzētu kādu atelpas mirkli. 

Man jādomā arī par polarizāciju, kas šobrīd notiek. Gan jau pasaule beigu beigās nonāks pie apgaismības, jautājums, vai mēs paspēsim to pieredzēt. Varbūt tieši mēs šajā attīstības spirālē esam trāpījuši vistumšākajā punktā? Protams, ja esi viens un brīvs, ja nav bērnu, nav atbildības par citiem, tad jau var lepni plivināt savu iekšējo brīvību, dzīvot šeit un tagad un nelikties ne zinis par pārējo. Bet, ja tev ir cilvēki, kurus tu mīli, ja tev ir atbildība, tad nevari tik vienkārši… Man ir meita. Un man jādomā, kādā pasaulē viņa dzīvos. Gribas jau cerēt, ka visam, kas ar mums notiek, tomēr ir kaut kāda jēga. Galu galā Visums ir pārāk labi uzbūvēts, tāpat kā cilvēka ķermenis – tik sarežģīti mehānismi nevar rasties nejauši.