Afēra ar vermutu. Kas ir šī dzēriena noslēpums?
Vermuts vairs nav nekāds oldskūls, ja vien zini, kā ar šo dzērienu sadraudzēties. Iedvesmu meklējam pie tiem, kas to dara jau sen un ar pārliecību.
Foto: Dana Sinkeviča un Andrejs Nikiforovs
Konsultē
Eduards Trofimčuks,
bārmenis, Martini vēstnesis
Pirmo reizi tuvākās attiecībās ar vermutu ielaidos Madridē pirms dažiem gadiem. Kāda vietējā vīna zinātāja man teica tā: ja tu gribi saprast, kas īsti ir tapas, aizej uz madridiešu iecienīto Platea Madrid. Un obligāti paņem klāt vermutu!
Un tur nu tas bija – vecs kinoteātris, kas tagad pārveidots par tapotavu, un vermutus te lēja kā kādreiz tarhūnu no sulu automātiem vai arī pa taisno no mucām, no krāna kā alu…
Tapas nogaršot es gribēju, bet pret vermutu izturējos ar zināmām aizdomām. Jo kas gan mūsu platuma grādos vēl pirms kāda laika visbiežāk asociējās ar vermutu? Ne jau smalks aperitīvs vai dievīgu kokteiļu sastāvdaļa. Nē, tā drīzāk bija pusizdzerta pudele anonīma salda, balta bianco, kas jau gandrīz gadu nīkst kaut kur mammas bufetē, novadējies, oksidējies, silts un garšo pēc zālēm. Oldskūls, īsāk sakot. Vai labākajā gadījumā Džordžs Klūnijs ar leģendāro reklāmu No Martini, no party, bet šis dzēriens jau drīzāk ir zīmols, ne vermuts.
Bet, ja jāiet, tad jāiet.
Un tur nu tas bija – vecs kinoteātris, kas tagad pārveidots par tapotavu, un vermutus te lēja kā kādreiz tarhūnu no sulu automātiem vai arī pa taisno no mucām, no krāna kā alu… Balti, sarkani, dzintaraini, sausi, saldi un pa vidu. Visādi. Neviens negaršoja pēc zālēm un nesmaržoja pēc naftalīna. Vesela nezināma pasaule. Turklāt šī vieta nebija nekāds izņēmums.
