«Vīrieši ar zemāku izglītības līmeni gultā ir labāki.» Latviešu skolotājas īsā dēka ar ugunīgu horvātu

Skolēnu rudens brīvdienās viss skolotāju kolektīvs devās ekskursijā uz Horvātiju. Protams, arī es – vēstures skolotāja ar pirms dažiem gadiem šķirtu laulību, diviem pusauga bērniem un mazu, bet foršu dzīvoklīti. Biju viena, brīva, ar jaunu attiecību meklējumu paisumiem un bēgumiem – brīžiem gribēju būt ar kādu kopā, brīžiem likās: kamdēļ!

Tas bija pēkšņs, neprātīgs un mežonīgs sekss – pat bail domāt, kā tas varētu izskatīties no malas.

Tovakar palikām Splitā un mums bija vietējās dzīves iepazīšanas vakars kādā krodziņā. Skanēja lipīga horvātu mūzika, un mēs, bariņš skolotāju, dejojām. Nu tā dejojām! Tik traki, cik vien var dejot mazdrusciņ iereibušas skolotājas vecumā ap 40 tālu prom no skolēnu kontroldarbiem, e-klases un vecāku mūžīgajiem jautājumiem.

Mēs lēcām, ārdījāmies, trakojām – tāda brīvība!

Krodziņā grozījās arī vietējie puiši – kas zina, darbinieki, viņu draugi vai meiteņu mednieki. Var jau būt, ka kādā brīdī arī viņi nāca ar mums barā padejot, bet nevienu konkrētu neievēroju – visi sveši un vienādi.

Kad jau gājām uz autobusu, lai brauktu uz viesnīcu, krodziņa pagalma pustumsā pie manis pienāca svešs vīrietis, saķēra aiz rokas un plaukstā iespieda papīra lapiņu. Autobusā apskatījos – tur bija vīrieša vārds Tomo (īstajā vārdā Tomislavs) un telefona numurs. Zvanīt negribēju, bet nosūtīju viņam īsziņā savu vārdu. Tomo man piezvanīja.

Kā jau daudzi horvāti, arī viņš runāja krieviski. Vārds pa vārdam – sarunājām randiņu. Viņš jau zināja, kurā viesnīcā dzīvojam, – piebrauks, satiksimies un parunāsimies. Kolēģe, ar kuru bijām vienā viesnīcas istabiņā, taisīja lielas acis: tu traka esi – iet uz randiņu ar svešu vīrieti svešā pilsētā! Teicu: ai, viss būs labi, kas tur tāds var notikt – vai nu apēdīs. Vēl nosmējos: kuru tad var tā ļoti interesēt sieviete ap 40.