Sanda Dejus: Savs laiks dubļus brist, savs laiks rotāties. Tagad esmu rotāšanās fāzē
Viņas lielais sapnis bija kļūt par aktrisi, bet dzīvē Sanda Dejus neko netēlo. Reiz darbojusies improvizācijas teātrī, tagad pazīstama kā radio un televīzijas raidījumu vadītāja. Darbdienu rītos dzirdama Radio SWH. Tieša, pašironiska, humors ir viņas sabiedrotais. Šajā sarunā mēs dažbrīd nonākam līdz asarām. Vienreiz no skumjām, bet vairāk – no smiekliem.
Ilze Vītola-Grūzīte
Foto: Lauris Vīksne. Stils – Agija Vismane. Grims un matu sakārtojums – Jana Kozlova
Uz interviju Sanda ieradusies agrāk par norunāto laiku, bet negarlaikojas – savā nodabā dzer kafiju un filmē video soctīkliem. Nupat kā atgriezusies no Barselonas, kur bijusi ar meitu viņas skolas brīvlaikā. Mazliet parunājam par to, kurp devāmies mēs savos skolas brīvlaikos. Noteikti ne uz Barselonu. «Pirmoreiz ar lidmašīnu lidoju jau pieaugušā vecumā. Biju nokristījusies un devos uz katoļu jauniešu dienām Spānijā,» stāsta Sanda. Negaidīti, vai ne?
Kāda bija tava bērnība?
Man ļoti patika! Mamma mūs ar brāli audzināja viena, palīdzēja vecmāmiņa un vectēvs, no mammas puses man ir liela dzimta. Tēvs nozuda, kad mamma palika stāvoklī, viņa nav manā dzīvē. Bērnība – tas bija tāds pamatīgs rūdījums. Bet deviņdesmitajos gados jau mēs visi dzīvojām diezgan lielā trūkumā, tas nešķita nekas pārsteidzošs – apkārt nebija daudz piemēru, ka var arī citādi dzīvot, greznāk.
Tavs vectētiņš Madonā esot spēlējis amatierteātrī. No turienes bērnības sapnis būt aktrisei?
Jā! Arī vecmāmiņa spēlēja teātrī, laukos tā droši vien bija viena no retajām iespējām izpausties. Atceros sajūtu – tas, uz skatuves, ir mans vectēvs! Lepnums! Jutos kā slavenības mazmeita, un varbūt tiešām tur arī aug kājas vēlmei būt par aktrisi. Gribēju, lai arī ar mani lepojas. Vectētiņš arī pasākumus vadīja.
Esmu arī ļoti kāra uz atkarībām, man sevi ļoti jāierobežo un jādisciplinē, bet to esmu iemācījusies. Taču man ir visas iespējas to darīt citur – šovbizness, kur esmu šobrīd, tam arī ir lieliska augsne.
Skolas laikā klasē biji ieredzēta?
Sākumā ļoti grūti gāja. Dzīvojām laukos, un, kad sasniedzu skolas vecumu, pārcēlāmies uz Madonu. Bija diezgan sarežģīti, pārējie klasē – pilsētas bērni, apraduši ar pilsētas vidi un cits ar citu. Es biju stipri vientiesīgāka par citiem. Vēl tagad bieži vien esmu vientiesīgāka nekā pārējie, tikai tagad māku to izmantot.
Vai man būtu taisnība, ja teiktu, ka no tā laika nāk tava pašironija: pasmiešos par sevi pirmā, pirms pasmejas citi?
Jā! Tu man tagad liec sākt raudāt…
