Līga un Ēriks būvē savu sapņu māju: Cīņa ar dolomītu, lietu un zīlītēm
Pērn aprīlī bija pagājuši divi gadi kopš zemes iegādes. Tie aizjoņojuši sagatavošanās darbu zīmē: tika pabeigts un saskaņots plāns, labiekārtots pagalms – tapa dārzs, vistu kūts, pagaidu ēka. Beidzot klāt bija ilgi gaidītais pavasaris, kad dzīt lāpstu zemē un ķerties klāt mājas būvniecībai.
Foto: No personiskā arhīva
Materiāls tapis sadarbībā ar 
Stāsta Līga Biņkovska, @LigaNakts
Pavasaris ar garoziņu
«Pirms uzsākt lielos darbus, vispirms bija jāparūpējas par to, lai sētā varētu piebraukt smagā tehnika. Jau iepriekšējā vasarā izbūvējām ceļu un bijām gatavībā ķerties klāt pamatu pēdas veidošanai. Bet pavasaris pērn bija reti slapjš. Būvbedre jau izrakta, taču lietus nemitējās. Nekas cits neatlika, kā no māliem izsūknēt mitrumu.
Par piemērotākajiem mūsu situācijā izraudzījāmies lentveida pamatus, jo neprofesionālim tos izveidot ir vieglāk (otra versija ir pamatu plāksne, kas uzskatāma par labāku metodi, bet šaubījāmies, vai paši to spētu realizēt).
Sākuma uzdevums bija izveidot pēdu – betona paplatinājumu zem plānotās pamatu sienas (tas sadala mājas svaru uz lielāku grunts laukumu). Mūsu zemesgabalā, parokoties zem māliem, drīz vien ir dolomīts. Daudzviet tas ir tuvāk virszemei, tāpēc, lai izraktu nepieciešamo pēdas dziļumu (1 metrs, lai pamati neaizsaltu), ik pa brīdim lāpstai ceļā stājās akmens, ko vajadzēja drupināt pa gabaliņiem un dabūt šo slāni ārā. Tas, protams, paildzināja un sarežģīja darbu, bet, no otras puses skatoties, dolomītam zemes pīrāgā ir arī liels pluss: mājas pamati stāv uz mūsu veidotas betona pēdas un dabas radītas dolomīta stingrās pēdas.
Tālāk virsū stiprinājām FIBO keramzīta blokus, cītīgi sekojot ražotāja instrukcijām. 640 vienības, katra – 20 kilogrami! Vīrs lika smagos blokus, es sekoju līdzi leņķiem un līmenim un sēju kopā armatūru. Mazliet jau bija bail pašiem to visu darīt. Vai nesanāks šķībi? Tomēr mūsu darbu vēlāk novērtēja profesionāļi: rezultāts esot labs.
Visbeidzot ielējām betonu, un jāsaka – puslīdz taisni mūsu mājas pamati ir sanākuši (Smejas.). Bet laikapstākļi nemitīgi stājās ceļā. Lai hidroizolācija nožūtu, jābūt saulainam laikam. Vairākkārt bijām spiesti nogaidīt zināmu laika sprīdi – lai vismaz divas dienas pēc kārtas nelīst –, un tādu pērn sagaidīt bija visai reta laime. Savukārt, kā par spīti, tieši uz betona liešanu lietus periodu bija nomainījušas vasarīgas dienas. Atkal slikti. Izteikti saulains laiks šim etapam nav piemērots, jo tad betons strauji sažūst, un jāspēj ļoti ātri strādāt. Mitrinājām laistot un tikām galā, taču rezultātā viss sākumposms ievilkās ilgāk, nekā bijām plānojuši.»
Uzslejot sienas, sapnis par māju beidzot sāka vizualizēties reālajā dzīvē.
Vieta: Ropažu novads
Projekta realizācija: 2025. gada pavasaris līdz apm. 2026./2027. gadu mija
Īpašuma platība: 2,57 ha
Mājas platība: 140 m2
Dārza platība: ~1000 m2
Papildēkas: garāža, vistu kūtiņa, stikla siltumnīca
Plānotais projekta budžets: līdz 200 000 €
Finansējums: pašu līdzekļi, Swedbank hipotekārais kredīts
Kāpēc koka?
«Tas, ka māja būs vienstāva, uzreiz bija skaidrs. Mums Ogrē iepriekš bija divstāvu ēka, pat esot jauniešiem, kuriem kājas nesāp, bija apnicīgi kāpelēt augšā, lejā. Savu jauno māju ceļam ar domu, ka tā kalpos ilgam dzīves posmam – kas zina, varbūt līdz vecumdienām. Amerikāņiem ir tāds standarts – forever home. Tas nozīmē, ka, būvējot māju, tiek piedomāts arī par to, kā cilvēks jutīsies ēkā vecumdienās, piemēram, situācijā, ja ir kustību traucējumi. Attiecīgi tiek projektēti plaši gaiteņi, lai pa tiem var pārvietoties arī ar ratiņiem.
Mēs būvējam koka karkasa māju: nesošā konstrukcija ir no koka sijām un statņiem. Te atkal pieslēdzās mans grāmatvedes prāts: ekselī sazīmēju rūtiņu plānojumu, detalizēti atainojot, no kāda garuma un skaita dēļiem apjoms stiķēsies. Atbilstoši tam tos sazāģējām un stutējām būvi augšā – naglojām karkasu.
Uzslejot sienas, sapnis par māju beidzot sāka vizualizēties reālajā dzīvē, un tās ir neaprakstāmas izjūtas, ko piedzīvot kopā ar vīru. Taisot pamatus, vēl neaptver ne ēkas izmērus, ne to, ko īsti dari, bet šajā mirklī, kad parādās sienas, viss sāk notikt pa īstam.»
Florence aizdomājusies... Iespējams, beidzot saprot – top arī viņas jaunā māja,
kas būs jāsargā.
Brāļu spēks
«Nākamais celtniecības etaps bija jumta karkasa izbūve. Iepriekš siltumnīcai un garāžai likām spāres – abas ēkas ir 4 m platumā, bet māja – 7,5 m, un, pēc teorijas, sākot no 6 m, ir ieteicams izmantot kopnes. Tās pasūtījām JK Timber, kas arī konsultēja par uzstādīšanu.
Vispirms mums piegādāja koka konstrukcijas, kuras ir jāuzliek uz sienaugšas. Taču tas nav tik vienkārši, kā izklausās: kopnes ir supermilzīgas un supersmagas. Tās ir 7 m platas un gandrīz 4 m augstas, turklāt uzstādīšana notiek 4 m augstumā. Man ir bail kāpt jebkur augstāk par diviem metriem, tāpēc šoreiz palīgs nebiju. Un arī ar vīra superspēku te nepietiktu – pacelšanai izmantojām ceļamkrānu, bet augšā tāpat bija jāizdara fiziski smagais darbs kopnes novietot precīzi un piestiprināt pie stūra leņķiem, ko Ēriks paveica divatā ar brāli. Protams, jau atkal lija lietus, bet viņi to godam īstenoja.»
No guļamistabas pavērsies skats uz pļavu. Telpa novietota mājas austrumu pusē, jo saimniekiem patīk mosties ar sauli.
Latviskais jumts
«Jumta segumam mums vienlīdz patika divi varianti, atlika tikai izvēlēties. Pirmais bija dabiskais šīferis – šindelīši ar melna akmens sajūtu. Kā jau dabisks materiāls, šis risinājums būtu diezgan dārgs, vēl jānaglo ar kapara naglām, tā būtu arī ilga montāža (par to pārliecinājāmies, izmantojot mūsu vistu kūtiņas jumtam). Tāpēc, galu galā, nosliecāmies par labu otram variantam – no tērauda, jo, pirmkārt, tas ir uz pusi lētāks, otrkārt, ir daudz vieglāk un ātrāk montējams: ar vienu 5 m garu loksni nosegti tiek jau 25 cm no kopējā platuma. Un, treškārt, šis risinājums labi sader arī ar garāžas jumtu. Saskanība vidē man šķiet svarīga. Mēs diezgan daudz ceļojam, un vienmēr ir paticis apmeklēt valstis, kur mājas ieturētas vienā stilistikā. Latvijā tā nav. Te katrs ceļ pa savam – vienam zils jumts, otram oranžs, trešajam pelēks un kādam vēl vecais šīfera… Tomēr nelielu kopējo tendenci var just: esmu novērojusi, ka pie mums vairumam jauno būvju izvēlas metāla jumtus. Arī tas bija viens no kritērijiem, ko ņēmām vērā, izšķiroties par ārējiem un iekšējiem apdares materiāliem, – kas piestāv Latvijai, iederas mūsu vidē vai plašākā reģionā – Ziemeļeiropā.»
Ēkai izraudzīts Toode jumts 0,6 mm biezumā, Rr33 tonī.
Kļūdas – kā bez tām!
«Procesa gaitā jau gaidīju, kurā mirklī būs kāda kļūda. Pirmo pieļāvām, lejot pamatu pēdu, – sanāca nedaudz šķībi. Bet tas neko daudz neietekmē, jo paši pamati ir taisni un pēda stingri stāv uz dolomīta.
Tālāk viss padevās tik gludi, ka sāka jau šķist – nevar būt. Neesam taču profesionāļi! Un kļūdiņu pieļāvām. Mēs nebijām pietiekami precīzi nolīmeņojuši ārējo kopni, pirms uzlikām jumtu. Pie vainas kā vienmēr nepareizie instrumenti – izmantojām pārāk īsu līmeņrādi. Pavisam nedaudz šķībs sanācis viens tā sāniņš attiecībā pret fasādi. Tie ir pāris centimetru, ko, skatoties 6 m augstumā uz korīti, varbūt kāds pamanīs. Bet, no otras puses, tā ir vieta, kur īsti neviens mūsu sētā neiet. Un paši sev piedodam, jo atceros, cik stresains bija posms, kad likām kopnes.»
Topošā būve nosegta ar plēvēm un sagatavota tālākajiem apdares darbiem.
PADOMS
Nesanāk? Vainīgi instrumenti!
«Ja kaut ko ir ļoti grūti izdarīt, neizdodas, tad, visticamāk – nav īstie instrumenti. Par to esam pārliecinājušies vairākkārt. Specifiskus darbarīkus, kas nepieciešami konkrētam etapam un vēlāk vairs nebūs vajadzīgi (piemēram, cauruļu presējamos u. tml.), īrējām. Savukārt, ja instruments būs bieži jālieto, izvērtējam, cik dārgas kategorijas rīku mums vajag. Naglu pistoli izvēlējāmies samērā lētu, jo negrasāmies būvēt 30 koka māju, – mūsu vienīgo izturēs. Turpretī skrūvmašīnas, urbjmašīnas noder jebkurā fāzē, tur skatījāmies ko labāku. Tā, protams, ir iemīļotākā vīriešu sadaļa mājas celtniecībā – sarūpēt sev instrumentu arsenālu. Un arī ieguldījums nākotnē – ja būs mājās darbarīki, tad vienmēr gribēsies kaut ko uzmeistarot.»
Pašiem sava sporta zālīte
«Klāt bija grūtākais darbs – pamatnes izlīdzināšana. Mums mainījās sākotnējais plāns par to, cik biezu grīdas siltinājumu liksim – 20 cm vietā to sarucinājām līdz 12 cm un izvēlējāmies citu, izturīgāku un siltumizolējošāku materiālu, kuru atradām somu ražotāja piedāvājumā. Līdz ar to vispirms pašiem bija jāpieved un jāpieber grīdas slānis ar tonnām akmeņu. Vietas, kur plānoti logi, jau bija aiztaisītas ar plēvēm, lai nav caurvējš un māja būtu pasargāta no lietus, tāpēc piekļūt iekštelpai varēja tikai pa durvju ailu. Vedām smagas ķerras ar akmeņiem un smiltīm. Tālāk visu apjomu vajadzēja vairākas reizes blietēt. Tas nav nieka darbs – 7 m platumā nolīdzināt smiltis. Vīram mājas celtniecības laikā nekādu sporta zālīti nevajadzēja – katra diena bija fiziskā spēka izaicinājums. Lai gan bija pamanījies vēl mūsu būvobjektā iekarināt pievilkšanās stieni… Tas jāatzīst – ja gribi būt labā fiziskā formā, cel māju!
Tālākais – ieklāt siltumizolāciju – jau bija kā saldais ēdiens. Lai šo darbu veiktu paši, izvēlējāmies minerālvati loksnēs. To nav grūti ieklāt – arī griestos. Ja izvēlētos beramo vati, būtu jāsauc meistari. Turklāt tā ir arī mazāk siltuma izolējoša, tāpēc nepieciešama biezākā slānī. Ilgi domājām par trešo alternatīvu – akmens vati –, taču tās rādītāji ir teju vienādi ar minerālvati, un mūs pārliecināja novērojums, ka bieži publiskajos būvdarbu projektos tiek izmantota tieši Isover minerālvate. Ja jau profesionāļi novērtē, arī mums būs laba.
Ir jāatzīst – izvēles mājas celtniecībā ir ļoti sarežģītas, jo visam var atrast savus plusus un mīnusus. Un bieži vien ir grūti izvērtēt, vai augstā cena ir kvalitātes dēļ vai tikai mārketings. Piemēram, vai ir jēga maksāt 400 eiro rullī par plēvi, ko likt visapkārt mājai, vai var pirkt vien par 100 eiro? Kā to zināt, ja cel savu pirmo māju? Attiecībā uz materiāliem atliek pavadīt stundas guglējot, meklēt svešu cilvēku atsauksmes, noskaidrot citu pieredzi. Un beigās tāpat sekot savai intuīcijai un paļauties uz savu, kaut nelielo, bet pieredzi.»
Koka vai mūra?
EKSPERTA KOMENTĀRS
Konsultē Gatis Pūcītis, Swedbank nekustamā īpašuma vērtēšanas nodaļas vadītājs
«Ko labāk izvēlēties – koka karkasa vai mūra ēku? Šis ir viens no mums biežāk uzdotajiem klientu jautājumiem. Vienas pareizās atbildes nav.
Vēsturiski latviešiem ir raksturīgs sentiments par māju, kas kalpos ilgi – trim četrām paaudzēm. Ir sajūta, ka jābūvē kaut kas pamatīgs, un mūris šķiet fundamentālāka izvēle. Taču skaitļi rāda: šis uzskats lēnām mainās. Kādreiz, pirms gadiem 5–7, mūra un koka karkasa ēku proporcija bija 70 % pret 30 %, taču tagad ir puse uz pusi. To pastiprina zaļais kurss, kas īpaši izceļ koku kā dabai draudzīgu izvēli. Ietekme ir arī tam, ka arvien biežāk cilvēki izvēlas jau rūpnieciski pilnībā vai daļēji saražotas koka ēkas.
Finansiālā aspektā salīdzinot abus variantus, koka karkasa mājai kopējās būvniecības izmaksas pērn bija vidēji 1900 eiro par kvadrātmetru, mūra – 1770. Procentuāli tā ir 9–10 % starpība. Vēl arī jārēķinās, ka koka ēkai apdrošināšana ir nedaudz augstāka, kas, iespējams, ir vēsturiska netaisnība, jo zinātniski pierādīts, ka, ievērojot visus būvniecības noteikumus, šīs ēkas nav viegli uzliesmojošas.
Savukārt, ja vērtē celtniecības sarežģītību, koka karkasa māju ir vieglāk uzbūvēt pašu spēkiem, jo nav vajadzīgas tik padziļinātas zināšanas, kā ceļot mūra ēku. Bet jāņem vērā – ja gadās kāda kļūda, tad sekas gan var būt daudz nopietnākas, jo šādām būvēm sienas šķērsgriezums ir komplicētāks – ar vairāk komponentēm, un, ja kādu no tām izbūvē nepareizi, izvēlas neīsto materiālu, var rasties lielas problēmas (piemēram, kondensātu ietekmē veidoties pelējuma sēnīte, kas strauji izplatās). Lai izlabotu šādas kļūdas, būs vajadzīgi gan ievērojami laika, gan finansiālie resursi. Tāpēc mans ieteikums ir izvēlēties pieredzējušu būvnieku vai, ja darbus veicat paši, sameklēt kādu praktiķi, kas spēs konsultēt par katru posmu.»
