Šis noslēpumainais vārds – apziņa

Psiholoģijā tiešām šobrīd vairāk runā par dzīves kvalitātes jautājumiem, par adaptāciju, psihisko veselību, diferenciālo diagnostiku, taču ir kāda cita daudz retāk apspriesta, taču būtiska tēma – apziņa. Apziņa kā fenomens, kā virsuzdevums – šis jautājums psiholoģijā ir piemirsts un nolikts visdziļākajos plauktos, bet tam vajadzētu būt vienam no galvenajiem. Ir daudz pētījumu un aprakstu par apziņas izpausmēm – tās īpašības, funkcijas –, bet pats apziņas fenomens ir un paliek liels noslēpums. Kas ir tas, kas mums ļauj teikt, ka esam būtnes, kam piemīt apziņa? Vai tā ir smadzeņu īpašība? Tad kur tā ir lokalizēta, un kā tā funkcionē? Vai tā ir Visuma daļa vai matērijas sastāvdaļa?

Viens no vēsturē zināmajiem formulējumiem definē, ka tā ir sarežģīti organizētas matērijas augstākā forma. Kaut kādā mērā pat var piekrist, jo tiešām smadzenes ir ārkārtīgi komplicēti organizēts objekts Visumā – ja runājam kaut vai par neironu un saišu komplicētību. Tomēr tas ir visai šaurs skatījums. Tāpēc ir vietā teikt, ka apziņa nav tikai psiholoģisks, bet arī filozofisks un daļēji pat teoloģisks jēdziens. Un te ir arī problēma ar precīzā apzīmējuma izvēli, kas patiesībā arī apliecina šā fenomena ārkārtīgo īpatnību. Vārdā apziņa latviešu valodā, piemēram, ir atsauce uz zināšanu, tāpēc var likties, ka tam ir saistība ar informāciju, bet tā nav visās valodās, līdz ar to runa nav tikai par zināšanām vai intelektu.

Geštaltterapijā izmanto angļu vārdu awareness, un tas ir plašāks jēdziens, ietilpīgāks. Te vairāk ir runa ne tik daudz par smadzeņu spēju apstrādāt informāciju, bet par kaut ko citu, ko drīzāk pieredzam, nevis zinām. Kā spēju piedzīvot sevi kā pasaules daļu un vienlaikus visu pasauli. Bet, jā, valoda tomēr ir ierobežota, un ir fenomeni, ko nevar aprakstīt, tāpēc sarežģīti tos saprast.

Vēl jau ir sarežģīta šā fenomena paradoksālā daba – apziņa šķiet kā mūsu katra iekšēja parādība, bet vienlaikus arī kaut kas ārpus mums. Tu sevi apzinies, tātad savā ziņā skaties uz sevi no malas…

Un te uzreiz seko otrs jautājums, kas izriet no šī, – kas tad esmu es? Tas, kurš vēro, vai tas, kuru vēro? Tie ir jautājumi, kas diezgan ātri iedzen strupceļā un liek apšaubīt pašu eksistences ideju – bet vai es vispār esmu? Es esmu gan te, gan tur, es gan esmu, gan vēroju sevi no malas… Ja šajā iedziļinās, rodas tik sarežģīti jautājumi, ka nudien gribas tiem atmest ar roku. Ko arī dara kvantitatīvā zinātne, darbojoties ar to, ko var izmērīt. Kognitīvās funkcijas, informācijas daudzums, personības attīstības posmi. Te apziņa vairāk tiek saistīta ar nervu sistēmas darbību. Ir interesanti matemātiski pētījumi, piemēram, mēģinot smadzenes definēt kā datoru, bet tas nav pamatoti, jo smadzenes neuzkrāj informāciju tā, kā to dara dators, tas drīzāk ir milzīgs bioķīmisks process. Ir pētīts, kā viss notiek smadzenēs, ko ietekmē hormoni, ko var stimulēt un uzlabot, tomēr… tas viss nav par awareness. Tie visi ir kvantitatīvie rādītāji, bet tie nedod atbildes uz kvalitatīvajiem jautājumiem. Jautājums par to, kas ir apziņa, tā arī paliek neatbildēts.

Tāpēc jau vieglāk šo jautājumu risināt reliģiskā vai garīgā plāksnē.

Protopsihologi, kā mēs varētu dēvēt Freidu un viņa līdzgaitniekus, centās definēt apziņu uz robežas starp filozofiju un psiholoģiju, un no šejienes izauga doma, ka apziņa ir nevis individuāls, bet sociāls attiecību fenomens. Mēs, cilvēki, esam spējīgi veidot ļoti komplicētas sociālās saiknes. Dabā nav analoģisku piemēru. Tagad gan zinātnē runā, ka noteiktas apziņas formas raksturīgas arī dzīvniekiem, piemēram, savas valodas formas. Nez vai ir apziņa skudrai, bet skudru pūznim kā sistēmai zināmā mērā jau ir. Un tad tas tiešām ir sociāls fenomens.

Vai te varētu vilkt kādas paralēles ar to, ko Jungs dēvēja par kolektīvo bezapziņu?

Katrā ziņā varam runāt par kopīgiem algoritmiem, kas mums kā cilvēkiem piemīt izziņas procesā un ko jau piedzimstot saņemam mantojumā. Ja iedomājamies, ka mums jāsazinās ar cilvēku, kura valodu vispār nemaz nesaprotam, mēs tomēr atradīsim iespējas ar viņu saprasties un, balstoties uz arhetipiskajām formulām, varam veidot kontaktu. Mēs tomēr darbojamies pēc noteiktām domformām.

Teicāt, ka psiholoģijā savulaik apziņa bija daudz vairāk apspriests temats nekā tagad.

Jā, vairākos sākotnējos psihoterapijas virzienos apziņa bija viens no centrālajiem objektiem. Pašlaik galvenās tēmas ir labklājība, labsajūta, dzīves kvalitāte. Kopš psiholoģija kļuva institucionalizēta, tās centrā ir cilvēka adaptācija – arī tāpēc, ka valstij un sabiedrībai ir vajadzīgi pilsoņi, kas labi jūtas, ir apmierināti. Un apmierinātību var izmērīt, bet apziņu – nu nekā. Taču, ja atgriežamies pie psihoterapijas aizsākumiem, tās mērķis vairāk bija padarīt cilvēku par tādu, kurš apzinās. Kuram piemīt awareness.

Kas ar to tiek saprasts?

Uztveres skaidrība. Kad cilvēks tiešām apzinās, kas ar viņu notiek un kas notiek apkārt. Tas ļauj iegūt īpašu brīvības izjūtu. Kad es visu saskatu tādu, kāds tas tiešām ir, bez visiem uzslāņojumiem un maldiem. Būtībā jau psihoterapija to arī dara – attīrot no pagātnes pēdām un uzslāņojumiem, tikai kā mērķi uzskata cilvēka komfortu un labsajūtu, nevis apzinātību, kas ir daudz plašāks un dziļāks jēdziens. Tāpēc ar laiku šī skaidrības un apzinātības ideja atkāpās otrajā plānā.

To jau arī grūtāk pārdot. Kāpēc gan man būtu vajadzīga tā apzinātība?

Jā, protams, dzīves kvalitāti un labsajūtu pārdot daudz vieglāk. Var solīt, ka labāk dzīvosi, tevi vairāk mīlēs, atradīsi labāku darbu, būs mazāk ciešanu… Un es noteikti pret to neiebilstu, tas viss ir labi, tomēr tas ir zemāka līmeņa uzdevums. Tāds piezemēts. Awareness jeb apzinātība šajā ziņā ir augstāka līmeņa uzdevums.

Psihoterapija savulaik tomēr bija visai elitāra. Jo vairāk tajā radās demokrātiskums, jo praktiskāki kļuva tās uzdevumi – dzīvot un justies labāk. Starp citu, vai apzinātība dara cilvēku laimīgāku?

Bet vai tas ir dzīves mērķis – būt laimīgam? Un ko nozīmē – laimīgs? Visu laiku atrasties eiforijā? Diez vai. Justies labāk? Bet kas ir labi, un kas ir slikti? Arī tas ir apzinātības jautājums. Labāk vai sliktāk – tās ir vērtējuma kategorijas; atkarīgs, ko ar ko salīdzinām. Sociālā un fiziskā komforta ziņā absolūtais vairākums no mums šobrīd dzīvo labāk nekā bagāts augstmanis viduslaikos. Ja salīdzinām – slimības, higiēna, attiecības… Diezgan briesmīgi tas viss bija, taču, pat ja ar prātu to saprotam, tik un tā nejūtamies labi. Jo, piemēram, kaimiņš dzīvo labāk. Un te nu ir tas awareness jautājums.

Es teiktu, ka tas drīzāk ir jautājums par brīvību. Apziņas skaidrība dara cilvēku brīvu. Zināmā posmā arī psihoterapija risināja jautājumu par brīvību, taču ar laiku noskaidrojās, ka brīvs cilvēks ir pagrūti vadāms. Nonkonformisms pat liberālā vidē netiek īpaši apsveikts, jo ir sociāli neērts. Cilvēka iekšējā brīvība mēdz radīt jautājums: bet kāpēc ir tā? Kāpēc tas notiek? Kāpēc man jādara tā? Brīvs cilvēks ir grūti vadāms.

Taču apziņas un apzinātības jautājums atkal kļūt aktuāls. Turklāt tas neatrodas tikai psiholoģiskā plaknē, tas ir gan filozofijas, gan teoloģijas, gan politikas, pat ekonomikas jautājums. Bet, tā kā katrai no šīm jomām ir savas intereses, tad šo ir sarežģīti risināt.

Varbūt jādzimst apziņas zinātnei?

To būs grūti institucionalizēt, līdz ar to arī grūti definēt. Ir tāda sajūta, ka pati daba īsti neļauj pietuvoties šim fenomenam un tā dziļākai izpratnei. Liekas, ka tur būtu iebūvēta kāda drošības sistēma, kas neļauj pienākt pārlieku tuvu atbildēm. Kas zina, varbūt tas nav nejauši?

Lai nu kā, es uzskatu, ka īsti psihoterapeitisks rezultāts ir cilvēka apzinātības evolūcija. Laime, adaptācija, psihiskā veselība – tās visas ir patīkamas blaknes, kas rodas šajā procesā. Un šāda doma man palīdz atrast gan ētisku, gan metodoloģisku līdzsvaru manam psihoterapeita darbam. Ja es strādāju tikai tāpēc, lai apkalpotu patēriņa intereses, man ir sajūta, ka es apkalpoju narcisma pandēmiju, kas šobrīd plosās kā nekad. Ego ir izpleties līdz kosmiskiem izmēriem – to redzam, gan vērojot līderus, gan individuāli. Man negribas piemest malku šim ego izplešanās ugunskuram, tas jau tāpat ir pārāk liels. Bet apzinātība ego padara adekvātu.

Mēdz teikt, ka svarīgi nevis iedot cilvēkam zivi, bet iemācīt makšķerēt. To var attiecināt arī uz apzinātību. Viņš to makšķerēs vai izlems labāk mirt badu – to viņš pēc tam var izlemt pats. Bet tas būs viņa lēmums. Apzināts. Tā ir tā apzinātā brīvība. Tāpēc man psihoterapijas efektivitātes rādītājs ir tieši apzinātības līmeņa augšana konkrētam cilvēkam. Protams, daudz var un vajag darīt arī zemākā līmenī – noņemt trauksmi, palīdzēt adaptēties. Bet šis būtu viscēlākais uzdevums.

SDARBĪBĀ AR