Rīga +11°C 
"Vienā brīdī Dievs mani noņēma no trases. Nevis tāpēc, ka Viņš gribēja man izdarīt ko sliktu, bet tāpēc, ka viņš vēlēja labu. Man atņēma pašu svarīgāko instrumentu, ko es vislabāk pārvaldu. Tas ir kā pianistam zaudēt rokas. Skaidrs, ka gribēju atgriezties teātrī, jo tur es vismaz kaut kas biju, citādi man nebija nekā. Kad stingri nolēmu, ka nevēlos darīt to, ko līdz šim, un aizgāju no teātra, es pamazām atguvu balsi. Tik vienkārši!
Kad pazuda balss, man nebija darba, es pirmo reizi mūžā saņēmu bezdarbnieka pabalstu. Tas, ka tu noej no trases uz kādu laiku – štrunts un pieci! –, gan jau pēc tam sarausi, bet šajā situācijā trakākais, ka tev nav perspektīvas, tu neredzi gaismu tuneļa galā. Un tā ir briesmīga sajūta…
Kopš esmu atguvis runas spējas, cenšos dzīvot tā, lai man ir interesanti. Tas nav viegli – izkāpt no ierastās profesionālās vides, kas kādreiz patika, bet šodien vairs nepatīk, un sākt darīt to, kas pie sirds. Tāpēc, ka bail. Esmu pārliecināts, ka cilvēks ir radīts, lai nodarbotos ar to, kas viņam patīk,» tā Egliens.
Visu sarunu ar Mārtiņu Eglienu lasi jaunākajā IEVAS Stāstu numurā vai digitāli šeit:
