Rīga +3°C 
Artūrs Skrastiņš – šis vārds Latvijas teātrī jau kļuvis par zīmolu. Izrādās, aktierim tas esot dots par godu Eteles Voiničas romāna Dundurs galvenajam varonim.
«Tāda leģenda ir – tā man tēvs bija ierakstījis grāmatā. Kurā brīdī viņš to devis? Vai mammai? Varbūt tā tika dāvināta uz manu piedzimšanu? Vēsture klusē. Nejauši atradu plauktā ar tēva ierakstu man,» žurnālam KLUBS savulaik atklāja Skrastiņš. Ieraksts grāmatā bijis ļoti skaists: «Lai tev viņa sirds un dvēsele. Bet ne viņa liktenis.»
«Nujā, joprojām tas ir spēkā! Likteni jau neviens nezina. Viņš bija Artūrs, Dundurs – iesauka. Bet neesmu tik kompetents, lai tagad stāstītu, ka tā bija tēva mūžam mīļākā grāmata,» saka aktieris.
«Ar tēvu apzinātā vecumā nepavadīju kopā necik laika, jo vecāki jau bija šķīrušies, bet
manā prātā viņš ir labs tētis, lai gan man pat nezvanīja.
Viss ir relatīvi. Sieviete, ar kuru viņš bija kopā, stāstīja: reiz viņa ieiet istabā un redz, ka tēvs guļ dīvānā un lasa rakstu par mani, bet, saprotot, ka ir pamanīts, avīzi uzreiz noslēpj,» atminas Skrastiņš. «Manā prātā tēvs, pirmkārt, ir izcils ārsts. Varu lepoties: jā, mans tētis bija izcils ginekologs, un tā es teikšu mūžīgi mūžam.
Viņš ir izglābis ļoti daudz sieviešu,
bet tai pašā laikā dzīvē savārījis miljons sūdu un nomira kā bomzis Liepājā komunalkā. Tēvam Rīgas dzemdību nama kabinetā 70. tajos gados esot bijušas pat 25 konjaka pudeles. Tolaik ārstēm sievietēm nesa konfekšu kastes, bet vīriešiem – konjaku. Viens pudeli var paņemt un nolikt malā, bet otram garšo, un viss,» saka Skrastiņš.
